Arguments par atjaunotu Ukrainu, kāda tā bija pirms Putina

Nācijas dzīvotspēja kā autonomai, pašpietiekamai un plaukstošai vienībai ir atkarīga no tās iedzīvotāju labklājības, dabas resursiem, līdzsvarotas pārvaldības, spējas aizstāvēt sevi un savus kaimiņus no ārējiem draudiem, kopīgas izlūkošanas informācijas ar sabiedrotajiem un taisnīgām savstarpējām tirdzniecības attiecībām. Ukrainai ceļš ir bijis ne tikai grūts, bet arī bīstams, pēdējais saistīts ar Krieviju un, konkrētāk, Vladimiru Putinu. No visiem Krievijas iebrukuma attaisnojumiem neviens nav pieņemams nevienam citam kā vien tiem, kas vai nu negodīgi izplata Kremļa propagandu , vai arī kuriem trūkst izpratnes par reģiona vēsturisko fonu un notikumu detaļām, kas faktiski risinājās vairākus gadus pirms konflikta. Visus šos pēdējos argumentus, kas uzskaita attiecīgos jautājumus, es atstātu iepriekš publicētiem materiāliem , lai koncentrētos uz to, kāpēc Ukrainai ir jāpaliek veselai, nevis jātiek izjauktai ar nepārdomātu miera līgumu.

Morālais arguments

Krievija joprojām ir atbildīga par savu nelikumīgo iebrukumu Ukrainā un daudzajām pastrādātajām zvērībām. Ukrainai ir bijusi nelaime atrasties blakus imperiālistiskajai Krievijai un gandrīz 70 gadu pastāvēšanas laikā (1924–1991) tā ir tikusi uzskatīta par būtisku bijušās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) resursu. Tagad tā ir kļuvusi par aizsargmūri pret atklātu Krievijas agresiju pārējā Eiropā, izgaismojot Putina hegemonisko ambīciju realitāti. Nav iedomājams, ka šajā posmā tiktu apsvērta iespēja atalgot Krievijas agresiju, piešķirot tai Ukrainas teritoriju, it kā radot priekšstatu, ka pārējā Ukraina tagad ir tās rokās.

Šeit diplomātija cieš neveiksmi ar saviem apgalvojumiem, ka turpmāka atturēšana miera sarunu ietvaros kaut kādā veidā ir garantēta, lai gan Ukrainas gadījumā pieredze ir parādījusi pretējo. Iespējams, tā ir pašreizējās globālās situācijas pazīme, ka tagad agresora nomierināšana tiek piedāvāta uz uzbrukto rēķina, pat neapsolot drošību nākotnē. Šī morālā sprieduma kļūda, kas formulēta Trampa administrācijas nesenajā "galīgajā piedāvājumā", atspoguļo ASV pozīcijas mazināšanos globālajās lietās un uzsver nepieciešamību pārveidot aizsardzības alianses, lai novērstu tik apkaunojošu Rietumu kapitulāciju. Ukrainas teritoriālo integritāti nedrīkst apdraudēt darījuma līguma dēļ, kas dod labumu starpniekam un dod priekšroku agresoram.

Krima

Krimas pussala robežojas ar Ukrainas teritoriju un saskaņā ar starptautiskajām tiesībām joprojām ir Ukrainas daļa. Kādreiz tā bija tatāru mājvieta, kas bija 13. gadsimta mongoļu iebrukuma Ukrainā paliekas un vairāk nekā 400 gadus valdīja pār šo zemi kā Krimas hanistāte. Tatāru sirojumi Ukrainas teritorijā lielāko daļu šī laika 16. un 17. gadsimtā noveda viņus konfliktā ar Ukrainas kazakiem, kuri bija izveidojuši iespaidīgu militāro klātbūtni, kas sastāvēja no kavalērijas vienībām, lai atvairītu šos iebrukumus. Liela daļa šīs vēstures ir pārskatīta citur, tostarp Krievijas impērijas ienākšana 18. gadsimta beigās. Tieši krievu ierašanās laikā tika izvirzīts mērķis piespiest tatārus pamest Krimu un pārcelties uz Osmaņu impērijas zemēm. Pēc boļševiku revolūcijas Krima 1921. gadā tika pasludināta par autonomu republiku, bet situācija mainījās, kad par PSRS vadītāju kļuva Josifs Staļins, un Krimas tatāri 1940. gados tika pakļauti brutālai etniskajai tīrīšanai un trimdai. Attiecīgi Putins ir turpinājis Krievijas tradīciju vajāt tatāru kopienu, apgalvojot, ka Krima ir Krievijas " garīgā svētā zeme ".

Pēc Staļina nāves 1953. gadā, kad pie varas bija Ņikita Hruščovs, Augstākās padomes Prezidijs 1954. gadā izdeva dekrētu, ar kuru Krima tika nodota Ukrainas jurisdikcijai , kas tolaik arī bija PSRS republika. Pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā Ukrainā notikušajā referendumā 92% balsu nobalsoja par neatkarību. Līdz tam laikam Krimā bija 60% krievu, bet pārējā daļa lielākoties bija ukraiņu, sajaukta ar pieaugošu tatāru iedzīvotāju skaitu, kas bija sākuši atgriezties savā zemē pēc gadu desmitiem ilgas trimdas. Arī paši Krimas iedzīvotāji, neskatoties uz krievu vairākumu, pasludināja 54% balsu vairākumu par neatkarību no Ukrainas

Refats Čubarovs, Krimas tatāru Mejlis priekšsēdētājs, 2024. gada oktobris. Foto autors: Gints Ivuškāns

Putins iebruka Krimā 2014. gadā ar paramilitāru operāciju, kas pārņēma tās parlamentu un pastiprināja savu militāro klātbūtni visā pussalā, kur viņam jau bija no Ukrainas nomāta jūras bāze Sevastopoles ostā Melnās jūras flotes vajadzībām. Steidzīgi organizēts referendums par aneksiju ar Krieviju deva Putinam maldīgu sajūtu par savu autoritāti to paziņot. Šarāde starptautiskajai sabiedrībai joprojām nebija pārliecinoša, ko pauda Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja, kas atbalsta Ukrainas suverenitātes saglabāšanu, un Starptautiskā Krimināltiesa , kas Krimu vienkārši uzskata par Krievijas okupētu teritoriju. Turklāt Medžlisa, Krimas pamatiedzīvotāju tatāru pārstāvniecības institūcijas, priekšsēdētājs Refats Čubarovs ir pievienojies Volodimira Zeļenska balsij, paziņojot, ka Krimai ir jāpaliek "neatņemamai Ukrainas sastāvdaļai".

Līdzīga Austrumukrainas okupācija ir ļāvusi Putinam izveidot savu sauszemes tiltu uz Krimu, tāpat kā viņa 3,7 miljardus dolāru vērtā Kerčas tilta— 12 jūdzes gara caurbrauktuve, kas savieno Krievijas cietzemi pāri Kerčas šaurumam ar pussalu. Putinam Krima ir stratēģiska militāra balva , kas ne tikai nodrošina Krievijai siltās jūras kara ostu, bet arī tiešāku piekļuvi Vidusjūrai un līdz ar to arī Tuvajiem Austrumiem, Ziemeļāfrikai un Dienvideiropai. Pussalā ir izkaisītas vairākas sauszemes bāzes ar novērošanas spējām un militārie lidlauki, kas pretējā gadījumā var ietekmēt lielu daļu Ukrainas.

Krimas karte, kurā redzamas pilsētu atrašanās vietas un kalni, kas stiepjas gar pussalas dienvidaustrumu daļu, augstākajam punktam sasniedzot vairāk nekā 1500 metrus. Kartes kredīts: Malachy666

Tomēr galu galā var apgalvot, ka Krima ir viss, kas nepieciešams, lai paplašinātu Krievijas varu pār Ukrainu, ar kuru tai jau ir kopīga sauszemes robeža vairāk nekā 1200 jūdžu garumā un papildu 200 jūdžu garumā jūras robeža. Turklāt Krievijai jau ir liela jūras bāze Melnās jūras austrumu krastā Novorosijskā . Vēl viena dziļjūras jūras bāze tiek būvēta Očamčirā prokrieviskajā separātiskajā Gruzijas reģionā Abhāzijā. Putinam svarīga ir sauszemes robeža, ko Ukraina dala ar Moldovu (915 km), Rumāniju (530 jūdzes), Poliju (426 km), Ungāriju (103 km) un Slovākiju (90 km) jeb tas, kas veido 1300 jūdžu garu piekļuvi Austrumeiropai. Un tas norāda uz viņa vēlmi galu galā pilnībā pārņemt Ukrainu

Ukrainas administratīvā karte, kurā izcelts Donbasa reģions (t. i., Doņecka, Luhanska) un Krima, kurus abus Krievija iebruka 2014. gadā. Ukraina rietumos robežojas ar vairākām citām Austrumeiropas valstīm. Kartes autors: olenadesign

Austrumukrainā

Lai gan Rietumiem ir iespaids, ka Ukrainas austrumi pārsvarā ir prokrieviski noskaņoti un, kā apgalvo Putins, Ukrainas valdība tos līdz ar to vajā , tikai trešdaļa iedzīvotāju divos no četriem tās apgabaliem – Luhanskā un Doņeckā, kurus kopā sauc par Donbasu – 2014. gadā faktiski atbalstīja separātismu. Turklāt šādi ASV īpašā sūtņa Stīvena Vitkofa izteikumi, kas liek domāt, ka austrumukraiņi, tā kā viņi ir krievvalodīgi , ir apņēmušies būt krievi, ir absurdi, ņemot vērā, ka lielākā daļa ukraiņu var sarunāties krieviski, tāpat kā visā bijušajā Padomju Savienībā.

Prokrieviskā separātistu kustība Donbasā, ko 2014. gadā veicināja importētie aktīvisti un atbalstīja Krievijas regulārie spēki un paramilitārās vienības, izraisīja pilsoņu karu, kas kļuva par prelūdiju Putina iebrukumam 2022. gadā. Krievijas virzība Ukrainas austrumos ir faktiski apturēta jau trīs gadus un joprojām ir nāves lauks, kas prasījis gan Krievijas iedzīvotājiem, gan Ukrainai daudzas dzīvības. Šis reģions joprojām ir kritiski svarīgs elements Ukrainas ekonomikā un tam ir liels potenciāls nākotnē kā mašīnai, kas labos Krievijas nodarīto kaitējumu valstij.

Donbass ir Ukrainas rūpniecības centrs, kas veido 25% no tās rūpnieciskās produkcijas, un Doņecka vien ieņem otro vietu pēc reģionālā kopprodukta. Ukrainas austrumos kopumā ir ievērojamas derīgo izrakteņu bagātības, kuru vērtība tiek lēsta vairāku triljonu dolāru apmērā. Ukrainā ir aptuveni 20 000 derīgo izrakteņu atradņu 116 šķirnēs, tostarp retzemju metālos , no kurām 40% atrodas austrumu reģionā. Ievērojamas grafīta, titāna, litija, urāna un berilija rezerves veido vairākus derīgos izrakteņus, kas tiek uzskatīti par kritiski svarīgiem tādām valstīm kā ASV. Dņipro-Doņeckas baseins , kas atrodas uz austrumiem no Dņipro upes, veido arī 90% no Ukrainas naftas un gāzes ieguves, tostarp lielāko daļu no aptuveni 900 miljardiem kubikmetru dabasgāzes rezervēm.

Ukrainas karte, kurā parādītas daudzu kritiski svarīgu derīgo izrakteņu atradņu atrašanās vietas valstī, no kurām 40% atrodas austrumu reģionos. Attēla kredīts: ar Muniras Radži, Ph.D., atļauju, kā parādīts žurnālā " The Conversation and Conflict and Environment Observatory".

Tādēļ lielas daļas Austrumukrainas zaudēšana liegtu tai līdzekļus savas rūpnieciskās bāzes uzturēšanai, padarot to atkarīgu no citām valstīm, kas tai nodrošinātu nepieciešamos dabas resursus. Šīs teritorijas saglabāšana ne tikai padarītu to pašpietiekamu, bet arī ļautu tai izmantot savus minerālu resursus, lai atjaunotu ekonomiku un iesaistītos tirdzniecībā ar rietumu kaimiņvalstīm, vienlaikus turpinot eksportēt graudus visā pasaulē.

Reparāciju problēma

Nedaudz vairāk kā pirms gada Ukrainas atjaunošanas izmaksas tika aplēstas 411 miljardu dolāru apmērā . Vēl 15 miljardi dolāru tika pievienoti tikai 2024. gadam steidzamiem atjaunošanas un atjaunošanas darbiem. Arī šogad Krievija turpina plaši iznīcināt civilo infrastruktūru ne tikai Ukrainas austrumos , bet arī galvaspilsētā Kijevā un dienvidu ostas pilsētā Odesā, kā arī citās vietās. Pašreizējās prognozes liecina, ka nākamās desmitgades laikā izmaksas sasniegs 524 miljardus dolāru, kas gandrīz trīs reizes pārsniedz Ukrainas 2024. gada IKP aplēses.

Mariupoles aerofotoattēls Ukrainas austrumos 2022. gada martā Krievijas iebrukuma sākumposmā, kurā jau redzams nozīmīgas pilsētas centra iznīcināšanas apmērs. Fotoattēla autors: 1. korpuss НГУ «Азов» – Ukrainas Nacionālās gvardes 12. Azovas brigāde.

Ir neizbēgami, ka Krievija atteiksies pildīt tai uzliktās saistības maksāt par reparācijām. Putina pilnīgā necieņa pret saviem "krievvalodīgajiem" Ukrainas iedzīvotājiem, viņu zemi un īpašumiem atspoguļo viņa attieksmi pret reparācijām. To papildina pamatrealitāte, ka Krievijas ekonomika, kas tagad ir cieši saistīta ar karu un ir no tā atkarīga , ir nopietni apdraudēta starptautisko sankciju, naftas pārstrādes un uzglabāšanas iekārtu iznīcināšanas , darbaspēka zaudēšanas un pastāvīgās iekšējās sliktas pārvaldības un korupcijas dēļ. Nav vairs iespējams iedomāties, ka Krievijas nauda reparācijām ir maz ticama.

Labākais finansējuma avots, lai daļēji segtu šo finansiālo vajadzību, ir Krievijas aptuveni 300 miljardu dolāru lielā iesaldētā ārvalstu aktīvu vērtība Eiropā. Ir radusies "reparācijas aizdevuma" ideja kā veids, kā izmantot šos aktīvus, tos nekonfiscējot. Aktīvi tiktu aizdoti Ukrainai, kas pieprasītu Krievijai kara reparāciju kā nodrošinājumu šim aizdevumam. Krievijas atteikšanās atmaksāt izraisītu nodrošinājuma realizāciju, kas ļautu iesaldēto aktīvu turētājiem iesniegt prasību pret tiem un attiecīgi atgūt savu aizdevumu.

Tomēr pastāv arī iespēja veikt ievērojamas investīcijas Ukrainas nākotnē , ja to atstātu Rietumu un citu globālo uzņēmēju ziņā. Krasā pretstatā tam, ko Krievija var piedāvāt reparāciju ziņā, ir pamats uzskatīt, ka spēcīga atveseļošanās, jo īpaši Ukrainas austrumos, joprojām ir spēcīgs stimuls, lai tā paliktu tur, kur tai likumīgi pieder – Ukrainā – un Rietumu sabiedrībā.

Epilogs

Nesen Trampa administrācija paziņoja, ka ASV oficiāli atzīs Krimu par Krievijas daļu, faktiski mēģinot piespiest Ukrainu to pieņemt. Tā rīkojoties, tā ir pretrunā ar savu 2018. gada deklarāciju, kurā tā noraidīja Krievijas nelikumīgo Krimas aneksiju 2014. gadā, toreiz solot "saglabāt šo politiku, līdz tiks atjaunota Ukrainas teritoriālā integritāte". Šis paziņojums sekoja Vitkofa tukšajiem centieniem rast kaut kādu pieņemamu konflikta risinājumu. Neatkarīgi no tā, vai tas attiecas uz Krimu vai Ukrainas austrumiem, ko pašlaik okupē Krievijas spēki, Trampa administrācijai, iespējams, nav pilnvaru faktiski pasludināt Krievijas prasību uz Krimu par pamatotu bez Kongresa apstiprinājuma.

ASV īpašais sūtnis Stīvens Vitkofs tiekas ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu 2025. gada 11. aprīlī sarunu laikā par Krievijas agresijas izbeigšanu. Fotoattēla kredīts: Krievijas prezidenta oficiālā tīmekļa vietne.

Nācijas ideja neizriet tikai no teritoriālās piederības vai specifiskas ģeogrāfijas. Nācija pastāv, pateicoties tās tautas gribai, atzīstot tās vēsturi, kultūru, valodu un tradīcijas. Šī "griba" var tikt pārbaudīta kaujā, tās vadībā, tās izturībā un reizēm arī tajās īslaicīgajās dzirkstelēs, kas pēc ilgstošiem apspiešanas periodiem atdzīvina tās apziņu. Šie elementi raksturo Ukrainu visos aspektos, kāda tā ir no austrumiem līdz rietumiem visā tās teritorijā. Šajā nolūkā tas ir tas, kas ir jārespektē.

Autortiesības @Kost Elisevich, MD, PhD, 2025. Visas tiesības aizsargātas. Jebkura šī satura nelikumīga reproducēšana novedīs pie tūlītējas tiesvedības.