Par mums

Esmu viens no daudzajiem, kas Krievijas iebrukumu Ukrainā uzskata par atgādinājumu par ļaunumu, kas neregulāri, bet konsekventi parādās vēstures gaitā, bieži vien autoritāru režīmu vadīts un spēcīgu nacionālistisku noskaņojumu kurināts. Mani vecāki kļuva par šādu apstākļu upuriem, kad nacistu spēki 1941. gadā iebruka Rietumukrainā. Manu māti pusaudža gados aizveda uz Vāciju strādāt fermā, bet mans tēvs iesaistījās karā kā karavīrs, lai cīnītos poļu pusē Lielbritānijas bruņotajos spēkos. Viņš tika ievainots Itālijā un galu galā nokļuva Anglijā, kur satika manu māti. Viņa bija nonākusi sabiedroto bēgļu nometnē kā pārvietota persona un ar sabiedrības sponsorējuma palīdzību tika atvesta uz Angliju. Pāris devās uz Kanādu, kur es piedzimu.

Es uzaugu cieši saistītā ukraiņu-kanādiešu kopienā, kurā lielākajai daļai bija līdzīga pieredze ar grūtībām un zaudēto radinieku bēdām. Visus vienoja arī atmiņas par Lielo badu jeb Golodomoru, ko 20. gs. trīsdesmitajos gados uzspieda Staļins, kad Krievija sistemātiski zaga graudus, lai pabarotu savas pilsētas un demonstrētu Rietumu žurnālistiem, kuriem liedza doties uz laukiem, cik veiksmīga bija kļuvusi viņu jaunizveidotā sociālā kārtība. Visi atcerējās miljonu ukraiņu nāvi badā un brutalitāti, ar kādu šī politika tika īstenota. Visi atcerējās Lielo teroru, kas sekoja 20. gs. trīsdesmito gadu beigās, kad paranoiskais Staļins rīkoja fiktīvas politiskās tiesas pret akadēmisko aprindu pārstāvjiem, likumdevējiem, militārpersonām, advokātiem un citiem, kas tika uzskatīti par antistaļinisma komunistiem. Tiek lēsts, ka 750 000 cilvēku tika sodīti ar nāvi, un daudzi citi tika ieslodzīti attālās vietās, un tikai daži atgriezās. Visi zināja par Katiņas slaktiņu 1940. gadā, kad krievu virsnieki nogalināja 22 000 poļu, galvenokārt militārpersonas un inteliģenci, laikā, kad Staļins pirms Otrā pasaules kara sākuma bija izveidojis aliansi ar Hitleru.

Visu savu veidošanās gadu laikā es atceros, kā iknedēļas Ukrainas-Kanādas laikraksts pienāca ar ziņām par padomju politiku attiecībā uz Ukrainu Hruščova, Brežņeva, Andropova un citu režīmu laikā. Ir sena rusifikācijas vēsture, kas vērsta pret Ukrainu ar tās bagātajiem derīgajiem izrakteņiem, graudiem un rūpniecību, cerībā, ka tās savienība ar Krieviju varētu tikt nostiprināta. Šī politika aizsākās Krievijas impērijas laikos un turpinājās padomju laikā, cenšoties apspiest Ukrainas nacionālistiskās noskaņas un nodrošināt tās pastāvīgu saikni ar Krieviju. Neskatoties uz Ukrainas neatkarības deklarāciju un Krievijas atzinību tās suverenitātē, vēlme pakļaut Ukrainu ir turpinājusies.

Tas mani sanikno. Tāpēc es izvēlos rakstīt, lai pievienotu savu viedokli citiem, kurus tas ir skāris līdzīgi. Mans mērķis būs tieši pievērsties daudziem šī konflikta aspektiem un sniegt ieskatu par noteiktu notikumu pamatā esošo vēsturi un kultūras nozīmi, tiem norisinoties. Ceru, ka jūs paliksiet ar mani.

Kosts Elisevičs, medicīnas doktors, Ph.D

Foto autors Daniels Jeļeševičs






Autortiesības @Kost Elisevich, MD, PhD 2022. Visas tiesības aizsargātas. Jebkura šī satura nelikumīga reproducēšana novedīs pie tūlītējas tiesvedības.