Putins spēlē Trampu, lai gūtu nelielu labumu

No trīspusējās Ukrainas, ASV un Krievijas samita, kas notika 2026. gada 10. un 11. novembrī Abū Dabī, nebija daudz ko gaidīt. Krievijas prasības ir palikušas tādas pašas kā kara sākumā. Tās paliks tādas, ja vien Vladimirs Putins nebūs spiests saskarties ar nelaimi, kas līdzinās viņa režīma sabrukumam, ar vai bez pilnīgas militāras sakāves. Virspusēji raugoties, Trampa administrācija, šķiet, demonstrē ne tikai dziļu izpratnes trūkumu par Putina nepiekāpību, bet arī par vēsturiskajiem un kultūras aspektiem, kas ir Ukrainas pamatotās neuzticības pret Krieviju pamatā. ASV pieeja sarunām par konflikta izbeigšanu pārstās neveiksmīgi turpināties, kad tā pārstās sevi apkaunot Kremļa priekšā ar savu pakļaušanos Putinam. Līdz šim tā ir tikai paildzinusi karu. … Vairāk Putins spēlē Trampu neliela labuma dēļ

Slikti vadītāji un noderīgi idioti

Atkārtots vēstures murgs ir bijusi ievēlētu līderu ierašanās, kuri ieguva varu, veicinot populistisku noskaņojumu tādos šķeļošos jautājumos kā imigrācija, rasu naids un šķiru cīņa. Viņu solījumiem par pārmaiņām bija sava cena – atklāsme, ka izpildvara dod tiesības mainīt valdības mehānismus atbilstoši to mērķiem. Pārmaiņas izpaudās kā tiesu iestāžu rīcība un finansiāls spiediens, kas paredzēts, lai ierobežotu izpildvaras patvaļīgu īstenošanu attiecībā uz sabiedrisko labumu, un sabiedrības uzraudzība ar alternatīviem līdzekļiem. Šī tendence ir pazīstama 20. gadsimtā, īpaši Padomju Krievijā un nacistiskajā Vācijā. Tā noveda pie represīvu autoritāru režīmu izveidošanas, kas ne tikai nodibināja kontroli pār savu sabiedrību, bet arī diktēja ārpolitiku, kas padarīja pasauli mazāk drošu. … Vairāk sliktu līderu un noderīgu idiotu

Krievija, salauztā

Sabiedrības visvairāk tiek izjauktas, kad režīms sabrūk vardarbīgā apvērsumā, revolūcijā vai tiek sakāvs karā. Lielas impērijas kļūst par nelaimes upuriem, kad tām izsīkst enerģija, kas reiz veicināja to izcelsmes dinamismu un veidoja to sabiedrības audumu. Mānīgo procesu, kas, šķiet, bieži noved pie šādiem rezultātiem, var atpazīt, kad autoritāri valdnieki, paturot prātā savas intereses, cenšas monopolizēt varu, liedzot pilsoņiem viņu tiesības. Viņi to dara, graujot neatkarīgos plašsaziņas līdzekļus, īstenojot kontroli pār likumdošanas varu, kuras mērķis ir tieši kalpot tautai, piepildot tiesu sistēmu ar tiesnešiem, kas vairāk atbilst izpildvaras mērķiem nekā Konstitūcijai, un audzinot ietekmīgu bagātības augšējo slāni, kas atvieglo nepieciešamo sabiedrības kontroli. Pēc kāda laika patriotiskās dziesmas zaudē savu degsmi uz represiju, korupcijas, dezinformācijas, nesamērīgas bagātības plaisas un sabrūkošas sociālās infrastruktūras fona. Finansiāla sagrāve, ekonomiskā izmisuma un neveiksmīga karadarbība paātrinās lejupslīdi, liekot sabiedrībai meklēt cerību uz labāku nākotni, kas tagad šķiet nesasniedzama. … Vairāk Krievijas, salauztās

Etniskā naidīgums Krievijas Federācijas iekšienē pret Kremli

“Atcerieties manus vārdus: Krievija pazudīs, kad uzlēks Ukrainas saule.” – Džohars Dudajevs, revolucionārais līderis un Ičkērijas Čečenijas Republikas prezidents (1991–1996)

Džohars Dudajevs tika nogalināts 1996. gada aprīlī Krievijas raķešu triecienā, kas bija vērsts pret viņa atrašanās vietu. Četrus mēnešus vēlāk, ar Hasavjurtas vienošanās parakstīšanu, beidzās Pirmais Čečenijas karš (1994.–1996. g.) pēc tam, kad čečenu kaujinieki bija padzinuši Krievijas karaspēku no savas galvaspilsētas Groznijas. Čečenija bija pirmā republika, kas sadūrās ar Kremli pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā. Čečeni atteicās palikt valsts sastāvā, kas viņus ilgi bija apspiedusi. Gan cara, gan padomju varas laikā masveida deportācijas un represijas bija sagrāvušas viņu dzimteni un etnisko identitāti, cerot apspiest jebkādu nacionālistisku noskaņojumu atdzimšanu. 1999. gadā toreizējā premjerministra Vladimira Putina uzsāktā brutālā militārā kampaņa sagrāva čečenu cerības uz suverenitāti Otrajā Čečenijas karā (1999.–2009. g.). Groznija tika nolīdzināta ar zemes virsu ar neselektīvu gaisa bombardēšanu, ballistisko raķešu triecieniem un nepārtrauktu galvaspilsētas artilērijas aplenkumu, nogalinot aptuveni 8000 civiliedzīvotāju. Kampaņa nostiprināja Putina pozīcijas Maskavā, palīdzot nodrošināt viņa izaugsmi, pateicoties tautas popularitātei, līdz faktiski neapstrīdamam prezidenta amatam. … Vairāk etniskās naidīguma Krievijas Federācijā pret Kremli

No Moldovas līdz Krimai Krievijas nākotne ir neskaidra

Situācija mainās gar Ukrainas piekrasti, Moldovu, tās rietumu kaimiņvalsti, un Krimu austrumos. Tā apdraud neapzināto Krievijas iebrucēju vairāk nekā valstis, kurām tā ir draudējusi.

Krievija pastiprināja gaisa uzbrukumu Ukrainas lielākajai piekrastes pilsētai un ostai Odesai, sākot ar 2025. gada decembri un turpinot līdz 2026. gadam. Pilsētai ir ievērojama stratēģiska vērtība, jo tā ir Ukrainas galvenais ārējās tirdzniecības ceļš, kas veido 65 % no tās importa un eksporta apjoma. Savukārt tās dzelzceļa savienojumi stiepjas visā valstī, nodrošinot gan efektīvu preču koncentrēšanu eksportam, gan importēto preču ātru sadali. Kā ierasts, Krievija ir iznīcinājusi dzīvojamās ēkas, slimnīcas, elektrības un apkures apakšstacijas, ūdensapgādi un tiltus, kā rezultātā līdz šim ir gājuši bojā vairāk nekā 60 cilvēku, kā arī ilgstoši pārtraukta elektroenerģijas padeve un cilvēki ir pakļauti pašreizējās ziemas ārkārtējam aukstumam. … Vairāk No Moldovas līdz Krimai – neskaidra Krievijas nākotne

Kad retorika aptumšo Krievijas kara realitāti 
(II daļa): netveramā “dzelzscietā” drošības garantija

Termins “drošības garantija” sniedz mierinājuma sajūtu, ko neaizsargātai tautai sniedz citas valstis, garantējot, ka pret agresoru, kas apdraud tās labklājību, tiks pielietots ievērojams spēks. Ja neaizsargātā tauta netiek iekļauta tādā grupā kā NATO, kuras harta skaidri nosaka visu dalībvalstu pienākumus iejaukties paredzamā veidā, šādas “drošības garantijas” laika gaitā kļūst par diskusiju objektu vai, vēl ļaunāk, par neērtībām. … Vairāk Kad retorika aizēno Krievijas kara realitāti II daļa: Netveramā “dzelzscietā” drošības garantija

Kad retorika aizēno Krievijas kara realitāti. 
I daļa: Nenovērtēšana.

Ir viegli saprast, kā pašreizējā amerikāņu bufonija, kas skaidri izpaužas pie sarunu galda, varētu padarīt cilvēku dziļi cinisku pret diplomātiju, ja tā tiek uzskatīta par vērstu uz agresora un ārēja darījumu slēdzēja, nevis agresijas upura un tā atbalstošās kaimiņvalsts Eiropas, labvēlību. Ierosinātā izlīguma būtība Krievijas kara pret Ukrainu izbeigšanai, šķiet, tikai novērš neizbēgamu naidīguma atjaunošanos, ņemot vērā drošības garantiju vēsturisko neuzticamību, īpaši attiecībā uz Krieviju. Ir saskatāmas paralēles ar Trampa administrācijas nesenajiem tirdzniecības līgumu ar Ķīnu neveiklajiem darījumiem, dzenoties pēc izdevīgiem darījumiem, ja nav pārdomātāku ilgtermiņa ieguvumu. … Vairāk Kad retorika aizēno Krievijas kara realitāti I daļa: Nenovērtēšana

Eiropas solidaritāte un mērķis Krievijas draudu priekšā

Ja no globālo konfliktu vēstures var mācīties kaut ko patiesu, tad tā ir tāda, ka nomierināšana reti kad nodrošina ilgstošu mieru, ja tās rezultātā galvenokārt tiek piekāpts agresoram. Rodas atriebības pilnas sūdzības un gruzd paaudzēm ilgi, un brūces netiek piedotas. Vēl ļaunāk, agresors paliek neapmierināts, ja sākotnējais mērķis nav sasniegts. Tā bija mācība no pēdējā pasaules kara, un tā ir tā, ko lielākā daļa, šķiet, cenšas aizmirst, īpaši tie, kas muļķīgi pārliecināti par to, ka kaut kādā veidā tiks izolēti no ļauna, vai tie, kas vienkārši vēlas turpināt pelnīt naudu kontrolētākos apstākļos. Nespēja samierināties ar skarbo realitāti par kara izbeigšanu, apturot atklātu agresiju, veicina recidīvisma nākotni, ko īsteno tas pats agresors vai vienkārši kāds cits līdzīgais. … Vairāk Eiropas solidaritātes un mērķa Krievijas draudu priekšā

Kanādas un Ukrainas aizsardzība pret Krievijas agresiju – kopīgs naids pret autoritārismu

Kanādieši ienīst, ka viņiem saka, ka viņiem nevajadzētu būt valstij, īpaši no aizvien autoritārāka amerikāņu režīma puses, līdzīgi kā ukraiņi ienīst domu, ka viņiem to pašu saka Krievijas diktators, kurš faktiski iebruka viņu valstī. Gan ASV, gan Kanāda sāk apzināties grotesko politisko realitāti, ka pie varas ir nākusi neliberāla valdība "spīdošajā pilsētā kalnā", kā Ronalds Reigans reiz attēloja Vašingtonu. … Vairāk Kanādas un Ukrainas aizsardzība pret Krievijas agresiju – kopīgs naids pret autoritārismu.

Arguments par atjaunotu Ukrainu, kāda tā bija pirms Putina

Nācijas dzīvotspēja kā autonomai, pašpietiekamai un plaukstošai vienībai ir atkarīga no tās iedzīvotāju labklājības, dabas resursiem, līdzsvarotas pārvaldības, spējas aizstāvēt sevi un savus kaimiņus no ārējiem draudiem, kopīgas izlūkošanas informācijas ar sabiedrotajiem un taisnīgām savstarpējām tirdzniecības attiecībām. Ukrainai ceļš ir bijis ne tikai grūts, bet arī bīstams, pēdējais saistīts ar Krieviju un, konkrētāk, Vladimiru Putinu. No visiem Krievijas iebrukuma attaisnojumiem neviens nav piemērots nevienam citam kā vien tiem, kas vai nu negodīgi izplata Kremļa propagandu, vai arī kuriem trūkst izpratnes par reģiona vēsturisko fonu un notikumu detaļām, kas faktiski risinājās vairākus gadus pirms konflikta. Visus šos pēdējos argumentus, kas uzskaita attiecīgos jautājumus, es atstātu iepriekš publicētiem materiāliem, lai koncentrētos uz to, kāpēc Ukrainai ir jāpaliek veselai, nevis jātiek izjauktai ar nepārdomātu miera līgumu. … Vairāk Arguments par atjaunotu Ukrainu, kāda tā bija pirms Putina