Krievija, salauztā

Sabiedrības visvairāk tiek izjauktas, kad režīms sabrūk vardarbīgā apvērsumā, revolūcijā vai tiek sakāvs karā. Lielas impērijas kļūst par nelaimes upuriem, kad tām izsīkst enerģija, kas reiz veicināja to izcelsmes dinamismu un veidoja to sabiedrības audumu. Mānīgo procesu, kas, šķiet, bieži noved pie šādiem rezultātiem, var atpazīt, kad autoritāri valdnieki, paturot prātā savas intereses, cenšas monopolizēt varu, liedzot pilsoņiem viņu tiesības. Viņi to dara, graujot neatkarīgos plašsaziņas līdzekļus, īstenojot kontroli pār likumdošanas varu, kuras mērķis ir tieši kalpot tautai, piepildot tiesu sistēmu ar tiesnešiem, kas vairāk atbilst izpildvaras mērķiem nekā Konstitūcijai, un audzinot ietekmīgu bagātības augšējo slāni, kas atvieglo nepieciešamo sabiedrības kontroli. Pēc kāda laika patriotiskās dziesmas zaudē savu degsmi uz represiju, korupcijas, dezinformācijas, nesamērīgas bagātības plaisas un sabrūkošas sociālās infrastruktūras fona. Finansiāla sagrāve, ekonomiskā izmisuma un neveiksmīga karadarbība paātrinās lejupslīdi, liekot sabiedrībai meklēt cerību uz labāku nākotni, kas tagad šķiet nesasniedzama. … Vairāk Krievijas, salauztās

Citāds karš: asimetriska un netradicionāla kara iznākuma modelēšana

Neskatoties uz nepārprotamu pārākumu bruņojuma, munīcijas un karaspēka skaita ziņā, labvēlīgās valstis nereti ir krietni atpalikušas no cerībām, kad runa ir par savu mērķu sasniegšanu karā. To var izskaidrot daudzi faktori – reljefs, morāle, loģistika, rūpnieciskā jauda un finanses, kā arī citi, uz kuriem Karls fon Klausevits atsaucās savā ietekmīgajā darbā “Par karu”, kas publicēts 1832. gadā. Vēl svarīgāk ir tas, ka prognozējoša rezultātu modelēšana, kas galvenokārt balstīta uz mainīgajiem, kas gūti no 19. un 20. gadsimta kara pieredzes, 21. gadsimtā šķiet nepietiekama. Krievijas vecais padomju kara vadīšanas stils ātri piesaistīja starptautisku uzmanību jau Ukrainas iebrukuma sākumposmā, kad tai neizdevās sasniegt savu mērķi ieņemt Kijevu un tā bija spiesta atkāpties uz valsts austrumu daļu, kur tā lielākoties ir palikusi iestrēgusi turpmākajos četros gados. Pēc straujām inovācijām Ukrainas pretošanās stratēģijā sekoja vairākas neveiksmes, kas ne tikai risinājās kaujas laukā, bet arī centienos graut Krievijas ekonomiku. … Vairāk Citāds karš: iznākuma modelēšana asimetriskā un netradicionālā karā

Etniskā naidīgums Krievijas Federācijas iekšienē pret Kremli

“Atcerieties manus vārdus: Krievija pazudīs, kad uzlēks Ukrainas saule.” – Džohars Dudajevs, revolucionārais līderis un Ičkērijas Čečenijas Republikas prezidents (1991–1996)

Džohars Dudajevs tika nogalināts 1996. gada aprīlī Krievijas raķešu triecienā, kas bija vērsts pret viņa atrašanās vietu. Četrus mēnešus vēlāk, ar Hasavjurtas vienošanās parakstīšanu, beidzās Pirmais Čečenijas karš (1994.–1996. g.) pēc tam, kad čečenu kaujinieki bija padzinuši Krievijas karaspēku no savas galvaspilsētas Groznijas. Čečenija bija pirmā republika, kas sadūrās ar Kremli pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā. Čečeni atteicās palikt valsts sastāvā, kas viņus ilgi bija apspiedusi. Gan cara, gan padomju varas laikā masveida deportācijas un represijas bija sagrāvušas viņu dzimteni un etnisko identitāti, cerot apspiest jebkādu nacionālistisku noskaņojumu atdzimšanu. 1999. gadā toreizējā premjerministra Vladimira Putina uzsāktā brutālā militārā kampaņa sagrāva čečenu cerības uz suverenitāti Otrajā Čečenijas karā (1999.–2009. g.). Groznija tika nolīdzināta ar zemes virsu ar neselektīvu gaisa bombardēšanu, ballistisko raķešu triecieniem un nepārtrauktu galvaspilsētas artilērijas aplenkumu, nogalinot aptuveni 8000 civiliedzīvotāju. Kampaņa nostiprināja Putina pozīcijas Maskavā, palīdzot nodrošināt viņa izaugsmi, pateicoties tautas popularitātei, līdz faktiski neapstrīdamam prezidenta amatam. … Vairāk etniskās naidīguma Krievijas Federācijā pret Kremli

Pārskats par Krievijas kara Ukrainā pašreizējiem globālajiem un reģionālajiem aspektiem,
II daļa: Krievija un Eiropa

Krievija jau ilgstoši ir iesaistījusies dezinformācijas, valdības un vēlēšanu iejaukšanās, kā arī klajas sabotāžas kampaņā Eiropā. Tā to ir darījusi, cenšoties vājināt apņēmību un graut NATO aizsardzības koordināciju. Krievijas militāro spēku neapmierinošā veiktspēja pēdējā gada laikā un nestabilā ekonomikas situācija, visticamāk, vēl vairāk uzsvērs tās nepieciešamību vismaz gūt panākumus ar saviem ļaunprātīgajiem centieniem Eiropā kopumā. Tai tas ir jādara, lai nepakļautu sevi tam, ko tā uztver kā vēl lielāku ievainojamību attiecībā pret saviem rietumiem. Liela daļa no tā ir drīzāk uztvere nekā realitāte, taču Krievija joprojām ir iegrimusi savā propagandā, ka Rietumi rada mūžīgus draudus tās eksistencei. Patiesībā realitāte ir tāda, ka pats režīms, vairāk nekā tā pārvaldītā valsts, jūtas apdraudēts un ir gatavs veikt visas nepieciešamās darbības, lai saglabātu sevi neatkarīgi no sekām tās iedzīvotājiem. … Plašāks pārskats par pašreizējiem globālajiem un reģionālajiem aspektiem saistībā ar Krievijas karu Ukrainā II daļa: Krievija un Eiropa

Pārskats par Krievijas kara Ukrainā pašreizējiem globālajiem un reģionālajiem aspektiem.
I daļa: Divi kari.                  

Jaunais karš Persijas līcī ir mainījis apstākļus globāli un vēlreiz ir izcēlis Vladimira Putina nicinājumu pret Amerikas Savienotajām Valstīm. Citi notikumi ir vairāk saistīti ar Putina karu Ukrainā un Krievijas iejaukšanos plašākā Eiropas karadarbības lokā. Jauns pavasaris uzaust nemierīgajā kontinentā gadā, kas būs izšķirošs tā drošībai saistībā ar Putina garīgo stāvokli, viņa nepieciešamību pēc konflikta un viņa paša izdzīvošanu. Strauji mainīga ģeopolitiskā dinamika ir saistīta ar Trampa kara ar Irānu neparedzamību un Putina nepieciešamību turpināt savu karu Ukrainā, jo Krievijas pašas nākotne šķiet apdraudēta. Abi kari ir izvēles kari, lai gan viens no tiem līdz šim ir konsekventi parādījis sevi kā apzināti noziedzīgu savā rīcībā, gan ar gaisa, gan sauszemes uzbrukumiem, kas vērsti pret civiliedzīvotājiem. … Plašāks pārskats par pašreizējiem globālajiem un reģionālajiem aspektiem saistībā ar Krievijas karu Ukrainā I daļa: Divi kari                  

Vladimirs Putins un kalns, uz kura viņš vēlas mirt

Vai Vladimirs Putins spēj samierināties ar pieaugošajām bažām par situāciju Krievijā, ko izraisījis viņa karš Ukrainā? Viņa tieksme uz konfliktiem ir dominējusi politikā gandrīz visus 25 gadus, kopš viņa vadīšanas laika, sākot ar karu Čečenijā (1999.–2009. g.), kam sekoja iebrukums Gruzijā (2008. g.), Donbasa karš (2014.–2022. g.), Sīrijas pilsoņu karš (2015.–2024. g.) un beidzot ar iebrukumu Ukrainā (2022. g.–pašlaik). Šī stratēģija ir saglabājusi Putina versiju par vēsturisko krievu "spēcīgā cilvēka" ētiku Krievijas likteņa vadībā, kurā valsts drošība tiek nodrošināta uz individuālās brīvības rēķina. Šajā procesā Putins ir nodrošinājis sev varu, kas kādreiz piederēja viņa cariskajiem senčiem, bet tagad ar daudz sarežģītāka iekšējās drošības aparāta papildu priekšrocību. Problēma, ar kuru viņš saskaras šobrīd, ir siena, ar kuru viņš ir saskāries gan militāri, gan ekonomiski. Jautājumam, ar kuru krievi tagad saskaras, jākoncentrējas uz to, vai Putins ir garīgi spējīgs pārvarēt savus trūkumus, lai glābtu valsti no sagrāves. … Vairāk Vladimirs Putins un kalns, uz kura viņš vēlas mirt

Pašreizējo Ukrainas, Krievijas un ASV "miera sarunu" horeogrāfija

Trīspusējo miera sarunu otrā kārta notika Abū Dabī 2026. gada 4. un 5. februārī pēc sākotnējām sarunām, kas bija notikušas 2026. gada 23. un 24. janvārī. Trampa administrācija 29. janvārī paziņoja par nedēļu ilgu ASV starpniecības panāktu pamieru, kas īpaši saudzēja enerģētikas infrastruktūru, un tas stājās spēkā pirms šīs otrās sarunu kārtas laikā, kad ziemas temperatūra bija dramatiski pazeminājusies. Tomēr Maskavas interpretācija par pamieru labākajā gadījumā paredzēja četras dienas, un tas attiektos tikai uz Kijevu, savukārt Ukrainai, šķiet, bija jāņem vērā visa Krievija. Kā ierasts, naktī no 2. uz 3. februāri Krievija palaida vairāk nekā 450 dronus un vairāk nekā 70 raķetes, no kurām 32 bija ballistiskās raķetes, īpaši mērķējot uz enerģētikas objektiem 27 objektos vismaz sešos Ukrainas reģionos, traucējot ūdensapgādi, elektrības piegādi un apkures piegādi. Vairāk nekā 1170 daudzdzīvokļu ēkas tikai Kijevā zaudēja apkuri, kad āra temperatūra bija pazeminājusies līdz -4 °F (-20 °C). Nākamajā naktī notika līdzīgs uzbrukums, kura laikā tika bojātas dzīvojamās ēkas un skolas, un vairāki cilvēki gāja bojā. Tas, ka šie uzbrukumi iezīmēja otrās "miera sarunu" kārtas sākumu, liecina par Vladimira Putina necieņu pret mēģinājumiem rast risinājumu karam, kurā viņš un viņa Kremļa kolēģi turpina pastrādāt kara noziegumus, kas kopumā ir pielīdzināmi aicinājumiem uz genocīdu. … Vairāk Pašreizējo Ukrainas, Krievijas un ASV "miera sarunu" horeogrāfija

Kad retorika aptumšo Krievijas kara realitāti 
(II daļa): netveramā “dzelzscietā” drošības garantija

Termins “drošības garantija” sniedz mierinājuma sajūtu, ko neaizsargātai tautai sniedz citas valstis, garantējot, ka pret agresoru, kas apdraud tās labklājību, tiks pielietots ievērojams spēks. Ja neaizsargātā tauta netiek iekļauta tādā grupā kā NATO, kuras harta skaidri nosaka visu dalībvalstu pienākumus iejaukties paredzamā veidā, šādas “drošības garantijas” laika gaitā kļūst par diskusiju objektu vai, vēl ļaunāk, par neērtībām. … Vairāk Kad retorika aizēno Krievijas kara realitāti II daļa: Netveramā “dzelzscietā” drošības garantija

Bažas par Ukrainas iestāšanos NATO

Gan ASV, gan NATO ir izrādījušas ievērojamu atturību Ukrainas atbalstīšanā pret Krievijas iebrukumu, ļoti mēreni un pakāpeniski piegādājot bruņojumu, kā rezultātā tikai paildzinājis konfliktu un turpinājis Ukrainas civiliedzīvotāju ciešanas. Iemesli šādai rīcībai ir bijuši bailes no eskalācijas un uzskats, ka tās tiks iesaistītas tiešā militārā iesaistē pret Krieviju procesā, kas vēlāk pāraugs pasaules karā. Šīs nepārtrauktās bailes no konfrontācijas ar Krieviju starp NATO vairākām dalībvalstīm ne tikai ir kavējušas vienprātību par Ukrainas uzņemšanu NATO, bet arī ļāvušas Krievijai uzvesties kā dumpiniekam, pastrādājot daudzas zvērības, kas ir tiešs starptautisko normu pārkāpums un atklājot Apvienoto Nāciju Organizācijas vājumu. … Vairāk Bažas par Ukrainas iestāšanos NATO

Putina Krievija – represijas, brutālisms, terorisms un viss pārējais

Vecā Krievija zeļ šeit un tagad. Vairākas nevēlamas pagājušo gadsimtu autoritārās varas iezīmes mūsdienu Krievijā joprojām ir standarta prakse. Cara autokrātijas apspiešana ar tās agrīno institucionalizēto slepenpoliciju kļuva arvien izplatītāka 20. gadsimta padomju sabiedrībā. Pēdējais padevās staļinistam teroram, kura daži no sliktākajiem elementiem atspoguļojas Vladimira Putina 21. gadsimta Krievijā. Un tagad krievu šovinisms ir atradis jaunu izpausmi režīmā, kas sastāv no pašlabuma meklējošiem, verdziskiem ierēdņiem, kuru uzticība savam rezidējošajam despotam joprojām ir galvenā prioritāte. … Vairāk Putina Krievijas – represijas, brutālisms, terorisms un viss pārējais