“Būt brīvam nenozīmē būt atbrīvotam – tas nozīmē būt nesalauztam.”
– Līna Kostenko, ukraiņu dzejniece
Jaunais karš Persijas līcī ir mainījis apstākļus globāli un vēlreiz ir izcēlis Vladimira Putina nicinājumu pret Amerikas Savienotajām Valstīm. Citi notikumi ir vairāk saistīti ar Putina karu Ukrainā un Krievijas iejaukšanos plašākā Eiropas karadarbības lokā. Jauns pavasaris uzaust nemierīgajā kontinentā gadā, kas būs izšķirošs tā drošībai saistībā ar Putina garīgo stāvokli, viņa nepieciešamību pēc konflikta un viņa paša izdzīvošanu. Notiek strauji mainīga ģeopolitiskā dinamika, kas saistīta ar neparedzamību un Putina nepieciešamību turpināt savu karu Ukrainā, jo Krievijas pašas nākotne šķiet apdraudēta. Abi kari ir izvēles kari, lai gan viens no tiem līdz šim ir konsekventi parādījis sevi kā apzināti noziedzīgu savā rīcībā, gan ar gaisa, gan sauszemes uzbrukumiem, kas vērsti pret civiliedzīvotājiem.
Trampa karš Irānā.
neparedzētajām sekām Tuvajos Austrumos vajadzētu uz visiem laikiem iespiesties amerikāņu prātos, tomēr vēsture turpina mums atgādināt par militārās iejaukšanās ciklisko modeli , kas nesasniedz savus mērķus un rada neparedzētas problēmas. Sākot ar 1983. gada jūras kājnieku kazarmu bombardēšanu Libānā un beidzot ar ieilgušajiem kariem Irākā (2003.–2011. gads) un Afganistānā (2001.–2021. gads), ASV ir daudz upurējusi. Pēdējie kari, papildus kariem Sīrijā, Jemenā un citos konfliktos pēc 11. septembra, ir prasījuši 15 262 amerikāņu dzīvības . Divu galveno karu finansiālās izmaksas ASV Tuvajos Austrumos sasniedza vairāk nekā 8 triljonus dolāru . Pašreizējā kara Irānā pirmās sešas dienas izmaksāja gandrīz 13 miljardus dolāru pēc tam, kad tika izvietotas vairāk nekā 300 Tomahawk raķetes un cita ofensīva munīcija (5,5 miljardi dolāru) un aizsardzības pārtvērējraķetes (5,7 miljardi dolāru), kā arī nepieciešamā ekspluatācijas uzturēšana (890 miljoni dolāru dienā) un neparedzēti bruņojuma zaudējumi (1 miljards dolāru).

Starp mazāk svarīgām lietām pašreizējā karā ar Irānu ir stratēģiskās partnerības nolīgums, kas Krievijai ir ar Irānas režīmu un kas oficiāli ietverts 2025. gada janvāra Krievijas un Irānas visaptverošajā stratēģiskās partnerības līgumā. Starp abām valstīm jau kādu laiku pastāv sadarbības attiecības , kas veicina Irānas atbalstu Krievijas karam Ukrainā, piegādājot Shahed dronus, īsa darbības rādiusa ballistiskās raķetes , artilērijas šāviņus un munīciju . Savstarpējā veidā pazīstama Krievijas tēma atkal parādījās pašreizējā ASV vadītajā karā ar Irānu. Pēdējo reizi tā izpaudās Afganistānā, kad Putina režīms sniedza finansiālu atlīdzību Taliban par amerikāņu karavīru nogalināšanu.
Šajā gadījumā krievi sniedz Irānai mērķa koordinātas, tostarp stratēģisko ASV militāro objektu , ar tādu pašu nolūku nogalināt amerikāņus, vienlaikus piegādājot Irānai arī savu Shahed dronu. Pamatojoties uz Krievijas pašas pieredzi, izmantojot tos Ukrainā, Irānas droniem ir veikti papildu tehnoloģiski uzlabojumi, lai palielinātu to letalitāti. 2026. gada 1. martā Irānas droni nogalināja sešus ASV karavīrus operāciju centrā Kuveitā. Vēl viens uzbrukums 27. martā ievainoja duci ASV karavīru un iznīcināja E-3 Sentry lidmašīnu, kuras cena bija 500 miljoni ASV dolāru, Prinča Sultāna gaisa spēku bāzē Saūda Arābijā, vietā, ko iepriekš Irānai pārraidīja Krievijas satelītnovērošana.
Trampa īpašais sūtnis Stīvens Vitkofsnetīšām atkal ir paļāvies uz Kremļa noliegumu par tā iesaistīšanos visā lietā, neskatoties uz skaidriem pierādījumiem par pretējo, ko apgalvo ASV sabiedrotie. Protams, Putina interesēs ir, lai Irānas īstenotā Hormuza šauruma blokāde paliktu spēkā pēc iespējas ilgāk, lai dotu Krievijai iespēju pārdot savu naftu un gāzi ar augstāku cenu.
Trampa atbildes trūkums šajā jautājumā liecina par viņa joprojām labvēlīgo, gandrīz pakļāvīgo attieksmi pret Putinu, neskatoties uz ASV valdošo divpusējo neuzticēšanos Krievijas līderim. 2025. gada Kvinipiacu universitātes aptauja atklāja, ka 81 % amerikāņu, tostarp 73 % republikāņu un 93 % demokrātu, pauda negatīvu viedokli par Putinu. Tomēr Trampa acīmredzamais bažu trūkums, saskaņā ar iepriekšējiem ziņojumiem, atspoguļo viņa noraidošo attieksmi pret ASV militārpersonām.

Lēmums par sauszemes karu Irānā vēl nav pieņemts, jo ASV karaspēks pulcējas apkārtnē, kamēr elitārais Islāma revolucionārās gvardes korpuss (IRGC) un konvencionālie militārie spēki (Artesh) izstrādā savus aizsardzības plānus. Pēdējās divas militārās grupas kopā veido aptuveni 500 000 karavīru. Basij paramilitārajā spēkā varētu būt vairāk nekā 450 000 karavīru, kas kopā ar militārajiem spēkiem veidotu ievērojamu opozīciju, ja viņi saglabātu vienotību lojalitātē režīmam.
Galu galā Trampa simpātiju pret Putinu iemesli, iespējams, nav tik svarīgi kā sekas. Ja viņš apņemsies tikt uzskatīts par pasaules atstumto, viņš par to galu galā atbildēs publiski un, iespējams, gaidāmajās novembra vidusposma vēlēšanās, kas būs vēl viena no vairākām sūdzībām, kas jau uzkrājušās pēdējā gada laikā.
Amerikāņu palīdzība Ukrainai
Trampa administrācija ir skaidri pateikusi, ka tā nepalīdzēs Ukrainai uzvarēt Krievijas karā . Tā ir ļāvusi piegādāt daļu no iepriekš piešķirtajiem līdzekļiem, ko Baidena administrācija bija piešķīrusi, taču apturējusi dažu svarīgu resursu, piemēram, tik ļoti nepieciešamās Patriot pretgaisa aizsardzības sistēmas, piegādi, kas 2025. gada jūlijā tika novirzīta uz Tuvajiem Austrumiem. Toreiz tika izveidota jauna kārtība, saskaņā ar kuru NATO sabiedrotie finansētu notiekošās iegādes, izmantojot Prioritāro Ukrainas prasību sarakstu (PURL), tādējādi izbeidzot tiešu materiālu nodošanu no ASV uz Ukrainu. Līdzekļi, kas varētu būt pieejami, izmantojot šo pieeju, tagad tiek izsmelti, jo ir paziņots, ka 750 miljoni ASV dolāru no PURL tiek novirzīti, lai papildinātu Trampa karu, īpaši pretgaisa aizsardzībai. Ja nebūtu sekojošās dārgo Patriot (3–4 miljoni ASV dolāru) un THAAD (12–15 miljoni ASV dolāru) raķešu izšķērdīgās izmantošanas , apšaujot lielu skaitu salīdzinoši lētu Irānas Shahed dronu (20 000–50 000 ASV dolāru), šī rīcība varētu būt bijusi pieņemamāka, taču tā nebija.

Tā vietā, lai ņemtu vērā padomus un tehnoloģisko palīdzību, lai īstenotu ievērojami lētāku stratēģiju cīņai ar dronu bariem no tādas varas kā Ukrainas, Tramps noraidīja šo ideju, apgalvojot, ka ASV kaut kādā veidā ir labāka dronu tehnoloģija, vienlaikus neatzīstot nepieciešamo pieredzi, lai faktiski īstenotu dronu aizsardzības stratēģiju. Pirmajās trīs kara dienās ar Irānu tika izmantots vairāk Patriot pārtvērējraķešu , nekā Ukrainai bija piegādāts visu četru kara gadu laikā. Iegūtais Patriot raķešu trūkums Ukrainai bija paredzams un nevajadzīgs. Iepriekšējie Ukrainas mēģinājumi palīdzēt situācijā, kurā ASV saskārās ar pārbaudītām, kaujā pārbaudītām pārtvērējdronu tehnoloģijām un zināšanām, neatstāja iespaidu uz administrāciju, kas bija kurla pret saprātu.
Viceprezidenta Džeimsa Vensa pretestība palīdzībai Ukrainai kļuva acīmredzama viņa Senāta pilnvaru laikā , un viņš joprojām pieder pie Republikāņu partijas frakcijas, kas apgalvo, ka tā ir pārāk dārga un tai trūkst stratēģiskas prioritātes. Sākotnēji tas šķita atspoguļojam viņa pretestību jebkuram karam, tostarp karam pret Irānu, līdz pienāca laiks viņam izlemt citādi, kas vēlāk izraisīja viņa pazemojumu. Ironiski, ka tagad viņam ir uzdots vadīt sarunas ar īpaši naidīgo Irānu, lai izbeigtu konfliktu, kurā jautājumi par to, vai ieguvumi no šī kara patiešām pārspēs tā izmaksas.

Pretējā gadījumā Ukrainas pretinieku frakciju veido Trampa kabineta locekļi un neliela daļa republikāņu Kongresa locekļu, kuru iemesli šādai rīcībai ir bijuši dažādi. Vienīgais, kam bija zināmas priekšrocības, prasīja no Eiropas valstīm sniegt lielāku atbalstu, kas vēlāk arī notika .Atlikušie strīdi skāra izdevumus, robežu drošību un nepieciešamību mainīt ārpolitikas stratēģiju Ķīnas virzienā, un visus šos jautājumus varētu pamatoti apstrīdēt. Īsāk sakot, liela daļa republikāņu protestu, šķiet, izriet no nezināšanas par ģeopolitiskajām sekām, kas rodas, ja Krievijai tiek dota pārsvars Eirāzijas teātrī un Ķīnai tiek dota iespēja stiprināt aliansi ar autoritārajiem kaimiņiem, lai virzītu savu darba kārtību Austrumos. Tā ir Sinklēra Lūisa "pļāpāšanas" definīcija – nespēja saskatīt savu horizontu ārpus sava ciemata robežām.
Eiropa patiešām ir palielinājusi savu atbalstu Ukrainai. 2025. gadā militārā palīdzība pieauga par 67%, savukārt finansiālā un humānā palīdzība pieauga par 59%. Eiropas Savienība (ES) uzņēmās vadošo lomu kā galvenais institucionālais palīdzības sniedzējs, piešķirot Ukrainai gandrīz 104 miljardu dolāru aizdevumu, par kuru tika panākta vienošanās 2025. gada beigās. Militārā palīdzība ir atkarīga no atsevišķām dalībvalstīm, un lielāko daļu finansējuma nodrošina Rietumeiropas un Ziemeļeiropas valstis. Salīdzinot ar IKP, Baltijas un Ziemeļvalstis ir devušas vislielāko ieguldījumu - Dānija - 3,25% un Igaunija - 3,01%, savukārt ASV ieņem aptuveni 16. vietu ar 0,59%. ASV bija lielākā vienīgā līdzekļu devēja bruņojuma nodrošinājuma, autorizējot kopējo summu 188 miljardu dolāru apmērā, lai gan Eiropas valstis kopā ir sniegušas lielāku kopējo palīdzību - 197 miljardus dolāru. No šī ASV finansējuma 188 miljardu dolāru apmērā 61 miljards dolāru faktiski nenonāca Ukrainai, bet gan tika izmantoti, lai atbalstītu ASV aktivitātes Eiropā, kas saistītas ar karu, un palīdzību citām valstīm, kuras skāra Krievijas karš, kā rezultātā notika masveida civiliedzīvotāju pārvietošana.
Vēl viens atruna attiecībā uz ASV finansējumu Ukrainai, kas politiskajā retorikā ir pazaudēta, attiecas uz tā sadali. Ievērojama daļa no tā, vairāk nekā 70%, faktiski tika izmantota ASV, lai attīstītu savu rūpniecisko bāzi, atbalstītu amerikāņu darbaspēku un paplašinātu aizsardzības spējas, lai konkurētu ar Ķīnu. Līdzekļi bija nepieciešami, lai papildinātu jauna bruņojuma iegādi amerikāņu krājumiem un aizstātu vecās versijas, kas bija paredzētas norakstīšanai, bet faktiski tika pārvietotas uz Ukrainu. Vismaz 11 valstis guva labumu no šī aizsardzības finansējuma pieplūduma, kā arī tūkstošiem strādnieku.

Ukraina pati ir sākusi slēgt līgumus ar citām valstīm, pavisam nesen ar Saūda Arābiju, kur 27. martā tika parakstīts sadarbības aizsardzības nolīgums. 10 gadu nolīgums koncentrējas uz izlūkošanas informācijas apmaiņu un militāro tehnoloģiju uzlabošanu. Citādi Ukraina ir attīstījusi attiecības ar Apvienotajiem Arābu Emirātiem, Kataru, Kuveitu un Jordāniju, paplašinot savu gaisa aizsardzības pieredzi šajās valstīs. Paplašinātas starptautiskās attiecības joprojām ir galvenā prioritāte, lai nodrošinātu Ukrainas drošību, pārsniedzot to, kas jau izveidota ar ES, NATO un citiem globālajiem partneriem. Apstākļi atbilst pasaules kārtības dinamikas izmaiņām, ko jau ir aizsākusi Trampa režīma ārpolitikas filozofija , kas dod priekšroku globāli sadalītām hegemoniskām reģionālām varas iestādēm, kas pārvalda "mazāku" valstu nākotni. Šis virziens Ukrainai nepatīk, tāpat kā citām valstīm, kuras vēlas saglabāt savu neatkarību.
Epilogs
Trampa administrācija karā ar Ukrainu ir izvēlējusies nostāties Krievijas pusē, pat vainojot Ukrainu iebrukumā. Jebkuram Trampa režīma loceklim ir grūti apgalvot pretējo, kad šajā jautājumā Eiropas līderi, kuri vēlas izbeigt konfliktu veidā, kas nav izdevīgs agresoram. Tramps ir atgriezies pie prasības, lai Ukraina atteiktos no teritorijas, kas ir vitāli svarīga tās ekonomiskajai labklājībai , apmaiņā pret "uzticamām" drošības garantijām. Saskaņā ar Trampa 28 punktu miera priekšlikumuUkrainai būtu jāierobežo savu militāro spēku lielums un jāpiekrīt nekad nepievienoties NATO. Jāparaksta vēl viens neuzbrukšanas līgums, šoreiz starp Krieviju, Ukrainu un Eiropu. Neskatoties uz šādu parakstīto līgumu, ir pievienota savdabīga rinda, kurā teikts: "tiek sagaidīts", ka Krievija neiebruks kaimiņvalstīs.
Faktiski Ukrainai ir jāvājina savi militārie spēki, Krievijai nesamazinot savu personālu, un nekad nepiekrīt pievienoties NATO, kas patiesībā būtu vienīgā ilgtermiņa drošības garantija Krievijai. Ir labs iemesls, kāpēc Krievijai nākotnē nevajadzētu iesaistīties darījumos ar NATO saistībā ar Ukrainu un Putina sākotnējo vēlmi pārņemt visu valsti. Krievija ir pazīstama ar starptautisko līgumu, īpaši ar Ukrainu, pārkāpšanu, jo īpaši 1991. gada Alma-Atas deklarācijas, 1994. gada Budapeštas memoranda, 1997. gada Draudzības līguma un 2014.–2015. gada Minskas vienošanos pārkāpšanu. Globālā mērogā jau sen pastāv neuzticība Krievijai par saistošu līgumu izmantošanu kā pauzi, lai nostiprinātu savu pozīciju, lai pēc tam turpinātu to, ko tā uzskata par pamatotu iemeslu no tiem lauzt. Trampa administrācija ignorē šo vēsturisko precedentu. Tā iesaistās sarunās, izmantojot nekvalificētus sarunu biedrus, kuri, šķiet, ir vairāk apņēmušies panākt biznesa vienošanos ar Krieviju nekā morālu noslēgumu tās karam Ukrainā.
Karš Irānā vēl vairāk izceļ Trampa administrācijas maldīgo priekšstatu, ka Putins ir uzticams spēlētājs sarunās par kara Ukrainā izbeigšanu. Gluži pretēji, Putins ir gatavs izmantot Irānas priekšrocības karā ar ASV savā labā un kavēt Trampa centienus atrisināt krīzi, ko viņš tur ir radījis. No otras puses, Tramps ir darījis visu iespējamo, lai savā karā izmantotu Putina priekšrocības. Trampa kara Irānā reālpolitika joprojām ir pretrunā ar Putina karu Ukrainā, un līdz ar to uzticami ilgtermiņa risinājumi nevienam vai abiem, šķiet, nav sasniedzami. Problēma ASV šajā situācijā būs ilgtermiņa sekas, gan ekonomiskas, gan ģeopolitiski stratēģiskas, kas radušās abos karos pieļauto lēmumu pieņemšanas kļūdu dēļ.
Autortiesības @Kost Elisevich, MD, PhD 2026. Visas tiesības aizsargātas. Jebkura šī satura nelikumīga reproducēšana novedīs pie tūlītējas tiesvedības.