Putina Krievija – represijas, brutālisms, terorisms un viss pārējais

Vecā Krievija zeļ šeit un tagad. Vairākas nevēlamas pagājušo gadsimtu autoritārās varas iezīmes mūsdienu Krievijā joprojām ir standarta prakse. Cara autokrātijas apspiešana ar tās agrīno institucionalizēto slepenpoliciju kļuva arvien izplatītāka 20. gadsimta padomju sabiedrībā. Pēdējā nomainīja staļinistiskais terors, kura daži no sliktākajiem elementiem atspoguļojas Vladimira Putina 21. gadsimta Krievijā. Un tagad krievu šovinisms ir atradis jaunu izpausmi režīmā, kas sastāv no pašlabuma meklējošiem, verdziskiem ierēdņiem, kuru uzticība savam pastāvīgajam despotam joprojām ir galvenā prioritāte.

Putins nostiprināja savu varu, atdzīvinot pazīstamo krievu "stiprā cilvēka" līdera ideālu ar savu brutālo uzbrukumu Čečenijas Republikai 1999. gadā pēc tam, kad bija veicinājis paša izraisītu nacionālu krīzi. Krievijas tradicionālās spiritualisma izjūtas atdzimšana pēcpadomju telpā tika ieausta pārāk izteiktā vēsturiskā patriotisma sajūtā, kas atgādināja par bijušo impērijas slavu un radīja ļaunprātīgu nacionālismu. Šis konflikts būtu gatavs konfliktam, ko kurinātu dziļi iesakņojies naids pret Rietumiem.

Putina varas centralizācija garantēja viņa paša drošību un ilgmūžību kā diktatoram, kā arī viņa vīzija par Krievijas hegemoniju, kas tagad kļuva par doktrīnu. Nāk prātā orveliskais nacionālisma priekšstats kā varas alkas, ko mazina sevis maldināšana, kur jebkāda veida savas rīcības racionalizācija kļūst attaisnojama, atbalstot doktrināro naratīvu. Slikti ierobežota autoritāra režīma uzskati paliek kurli pretargumentiem, neatkarīgi no tā, vai tie balstās uz juridisku precedentu vai morālu pamatojumu. Svarīga ir tikai doktrīnas attīstība.

Putina darba kārtība Ukrainā un citviet gar Krievijas rietumu robežu ar Eiropu ir nemainīga un muļķīga, bet tajā pašā laikā muļķīga kompromisa meklēšana, pēc Putina domāšanas veida, rada tikai iespēju turpināt farsu, kurā Rietumu nemiers tiek periodiski remdēts. Pašreizējā ASV nostāja šajā jautājumā ir krietni atpalikusi no sākotnējā mērķa panākt pamieru. Pārāk pārliecinātā pārliecība, ka tā varētu ietekmēt Kremli, šī kara agresoru, vispirms piekrītot tā prasībām pirms jebkādu nopietnu sarunu instrumenta izmantošanas, bija slikti pārdomāta. Vienīgās efektīvās sarunas, kas var notikt ar Krievijas diktatoru, kurš ir uzkrājis kara noziegumu mantojumu, ir tādas, kurās viņam tiek likts nepārprotami saprast, kas notiks, ja tās neizdosies. Neveiksme šāda vēstījuma nenodošanā galvenokārt ir Trampa administrācijas vaina un tās pašreizējā bezjēdzīgā un neefektīvā iesaistīšanās šajā lietā.

Tādēļ tas liek Eiropai rīkoties izlēmīgi un izvairīties no Čērčila liktenīgā brīdinājuma par "cilvēces apstiprināto nespēju mācīties". Pretējā gadījumā tai atkal būs jātiek galā ar ļaunprātīgu Krieviju vēl paaudzēm ilgi, un tai nebūs kur skatīties, kā vien uz sevi.

Autortiesības @Kost Elisevich, MD, PhD 2025. Visas tiesības aizsargātas. Jebkura šī satura nelikumīga reproducēšana novedīs pie tūlītējas tiesvedības.