1938. gadā Vācijas kanclers Ādolfs Hitlers izvietoja karaspēku gar Čehoslovākijas robežu ar acīmredzamu nodomu iebrukt tās Sudetu reģionā, pamatojoties uz viltus aizbildinājumu, ka tās dominējošais vācu iedzīvotājs ir apdraudēts. Cerībā novērst vēl vienu pasaules karu pēc vairākām Vācijas pēdējos gados veiktajām provokatīvajām darbībām , Lielbritānijas premjerministrs Nevils Čemberlens tikās ar Hitleru, Itālijas Benito Musolīni un Francijas Eduāru Daladjē, Čehoslovākijas prezidentam Edvardam Benešam ievērojami neesot klāt. 1938. gada 30. septembrī tika parakstīts Minhenes līgums, kas atdeva Sudetu zemi Vācijai apmaiņā pret Hitlera solījumu nemeklēt turpmākus teritoriālus ieguvumus. Sešus mēnešus vēlāk Hitlers ieņēma atlikušo Čehoslovākijas daļu, un sešus mēnešus vēlāk, 1939. gada 1. septembrī, viņš iebruka Polijā , uzsākot Otro pasaules karu, pamatojoties uz vēl vienu viltus aizbildinājumu

Aptuveni nedēļu pirms Hitlera iebrukuma Polijas rietumos Vācija un Josifa Staļina Padomju Savienība parakstīja neuzbrukšanas līgumu – Molotova-Ribentropa paktu . Tas šķietami garantēja Krievijas drošību pret Vācijas iebrukumu, vienlaikus dodot tai iespēju iebrukt Polijā no austrumiem, ko tā arī izdarīja mazāk nekā trīs nedēļas pēc Vācijas iebrukuma. Atbilstoši iepriekšējām nodevībām Hitlers 1941. gada jūnijā iebruka Padomju Savienībā , izpostot plašu teritoriju, pirms atkāpās pretuzbrukumā. No 1938. līdz 1941. gadam Hitlera viltība bija turpinājusies pietiekami ilgi, lai tikai Austrumu frontē prasītu 40 miljonu cilvēku dzīvības .

Austrumeiropā ir izcēlies vēl viens karš, kas saistīts ar teritoriālu iegūšanu; šoreiz tā ir fantāzijas pilna ideja par Krievijas impērijas , kas pagājušā gadsimta sākumā cieta neveiksmi, lai sabruktu . Tagad Putina režīms apdraud Krievijas nākotni tikai pēc dažām desmitgadēm, novedot to līdz nepamatotai valdības un sabiedrības korupcijai, vienlaikus īstenojot netaisnīgu karu Ukrainā. Secīgi Krievijas autokrātiskie režīmi ar to sarūkošo mūžu nevēsta ērtu nākotni tautai, kas šķita daudzsološa. Iespējams, ka Krievijas vadītāji galu galā noticēs savas propagandas , kas sākotnēji bija paredzēta tikai Krievijas sabiedrības un visas pasaules patēriņam.
Putinam un viņa Krievijai nesenā ironija ir izpaudusies kā viņam pretojošās militārās alianses paplašināšanās. 2022. gada maijā, mazāk nekā trīs mēnešus pēc viņa iebrukuma Ukrainā, gan Somija, gan Zviedrija iesniedza pieteikumus pievienoties Ziemeļatlantijas līguma organizācijai (NATO), kļūstot par tās dalībvalstīm attiecīgi 2023. gada aprīlī un 2024. gada martā. Iespējams, vēl sliktāk Putinam ir bijis tas, ka viņš ir radījis situāciju, kas izrādījusies spēcīgs pretinieks uz viņa dienvidu robežas. Pēc viņa 2014. gada iebrukuma Krimā pietiekami daudz ukraiņu deva priekšroku ģeopolitiskai pievienošanās Eiropas Savienībai (ES) un NATO, lai to iekļautu konstitūcijā 2019. gadā. Četrus mēnešus pēc viņa 2022. gada februāra iebrukuma Ukrainā aptauja liecināja, ka 81 % ukraiņu vēlas pievienoties ES un 71 % — NATO. Jebkura noskaņojuma labvēlība Krievijai samazinājās līdz 2 %, un tauta ir kļuvusi spēcīgi vienota no rietumiem līdz austrumiem. Ņemot vērā Putina situāciju Krievijā, kur viņš ir pieprasījis atzinību par savas tautas atgriešanu no "bezdibenis" pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā, rodas jautājums, vai viņš tikai tagad pats to ir novedis līdz postam.

Viena vai otra iemesla dēļ korporatīvie un pasaules līderi un citas ietekmīgas personas laika gaitā ir pievērsušās Krievijai , lai iegūtu privilēģijas, atzinību vai bagātību, paši riskējot ar savu rīcību. Saistība ar Putina režīmu ir bijusi saistīta ar atkarības riskiem , pat ar nacionālās suverenitātes zaudēšanu vai liktenīgām personīgām sekām . Paziņot, ka esi Vladimira Putina "draugs", nozīmē pateikt Vladimiram Putinam un viņa režīma locekļiem, ka esi tikai vēl viens "noderīgs idiots". Putins, tāpat kā vairāki viņa priekšgājēji, kas pārņēmuši Krievijas vadību, uzskata Rietumus par savu ienaidnieku. Jebkāda līmeņa rūpes no viņa puses par jūsu vai jūsu tautas labklājību nav viņa prioritāšu sarakstā.

Papildus peļņas gūšanai no paša radītās kleptokrātijas , Putina darba kārtība ir koncentrējusies uz Krievijas atveseļošanos kā lielvaras, no kuras jābaidās un jārespektē visā pasaulē, kā to vēlētos jebkurš šovinists. Viņa maldos Krievijas izcilība valda pār visu. Jūs pat varētu pieņemt, ka šāds nacionālistisks noskaņojums ir slavējams, līdz tiek saprasts, ka tā sasniegšanai ir jāupurē cita, iespējams, sava, labklājība. Patiešām, Putina izcilības versija, vairāk nekā varētu teikt par Amerikas versiju, ietver klaju iebrukumu kaimiņvalstīs. Līdz ar to ir bijusi viņa stratēģija graut Rietumu valstu, jo īpaši Amerikas Savienoto Valstu (ASV), politisko stabilitāti un sociālo struktūru . Tas ir ietvēris arī starptautisku aģentūru izveidi, kuru mērķis ir vājināt Rietumu ekonomiku un ģeopolitisko stāvokli, kā arī apdraudēt to drošību, izmantojot militāras alianses un mēģinājumus panākt tehnoloģisko pārākumu .
“ Gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa ”
– prezidenta Vladimira Putina uzruna par valsts stāvokli, 2005. gada 25. aprīlis; atsaucoties uz Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sabrukumu , 1991. gads .
Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) ar tās Varšavas pakta valstīm kļuva20. gadsimta versiju līdz pat tās sabrukumam 1991. gadā. Austrumeiropas bloka (t.i., Varšavas pakta) valstis, vēloties atdalīties no sava represīvā kunga Maskavā, izmantoja iespēju atgūt ne tikai savu ekonomiku, ko bija padarījusi vāju padomju politika, bet arī savu nacionālo cieņu. Pēc tam tās meklēja NATO drošību, lai pasargātu sevi no atgriešanās vēl vienā Krievijas hegemoniskā murgā.
Diemžēl Krievijai Putins ir izvēlējies atdzīvināt savu impērijas versiju, vispirms pakļaujot kaimiņos esošās bijušās PSRS republikas. Viņš savas prezidentūras sākumā izraisīja krīzi Čečenijā, lai attaisnotu Krievijas iebrukumu, nolīdzinot ar zemi tās galvaspilsētu Grozniju, nogalinot vairāk nekā 50 000 civiliedzīvotāju un atstājot liecības par "šausminošiem pārkāpumiem ". Tika ieviests marionešu režīms, kuru pašlaik vada Ramzans Kadirovs, un attiecīgi tas turpināja sadarbību ar Maskavu, nodrošinot tās uzticību visās lietās. Pēc tam 2008. gadā sekoja Krievijas iebrukums Gruzijā, atbalstot Abhāzijas un Dienvidosetijas valstu separātistu sacelšanos. Krievija turpināja nepamatoti atzīt šīs valstis par atsevišķām autonomām republikām no Gruzijas. Turklāt tā nodrošināja to pilsoņiem Krievijas pases ar papildu mājienu, ka tās ir neatkarīgas no Gruzijas pārvaldības. Starptautiska faktu vākšanas misija noskaidroja apgalvojumu likumību un secināja, ka nav pamata pasludināt separātistu valstis par neatkarīgām no Gruzijas.

Pārējo Gruzijas daļu tagad kontrolē valdošā partija “Gruzijas sapnis”, ko izveidojis un ietekmē prokrieviskais oligarhs Bidzina Ivanišvili, kurš ir pienācīgi noraidījis vairuma gruzīnu centienus pievienoties ES. Starptautiskā Republikāņu institūta veiktā Gruzijas 2024. gada oktobra parlamenta vēlēšanu analīze, šķiet, ir pietiekama, lai pašreizējo Ivanišvili partijas vadīto valdību pasludinātu par nelikumīgu.
Ukrainas Maidana revolūcija (2013.–2014. gads) bija reakcija uz toreizējā prokrieviskā prezidenta Viktora Janukoviča lēmumu atteikties no ES asociācijas līguma , lai pēdējā brīdī noslēgtu vienošanos ar Putinu, kurš piedāvāja skaidru naudu un solīja atlaides no Krievijas importētās enerģijas izmaksām. Janukovičs atteicās no prezidenta amata, redzot, ka viņa valdībai vairs nav tiesību uz imigrāciju, un aizbēga no valsts, meklējot patvērumu Krievijā. Drīz pēc tam, 2014. gada 27. februārī, Putins, kas neapšaubāmi bija iepriekš plānota reakcija uz Krievijas ietekmes zaudēšanu Ukrainā, veica slepenu paramilitāru operāciju , lai okupētu Krimu. Pēc steidzami sarīkota referenduma nelikumīgi anektēja . Tikmēr Ukrainas austrumos notika Krievijas izraisīta karadarbība , kas apdraudēja tās ekonomiku un teritoriālo integritāti.
Galīgais mēģinājums pārņemt visu Ukrainu ar tiešu Krievijas iebrukumu notika 2022. gada februārī, izmantojot dīvainu apgalvojumu, ka tas prasa denacifikāciju. Neskaitāmie Krievijas kara noziegumi , kas sekoja centieniem dehumanizēt un destabilizēt Ukrainu, ir cietuši neveiksmi, tāpat kā Krievijas militārā stratēģija, novedot Putina kara ekonomiku līdz stagflācijai un Krievijas tautai atņemot labklājību.

Neskatoties uz Krievijas kara noziegumiem, tādi līderi kā Ungārijas prezidents Viktors Orbāns un Slovākijas prezidents Roberts Fico ir izvēlējušies ignorēt savu valstu nemierīgo vēsturi ar Krieviju un kļūt atkarīgi no cita neveiksmīga Krievijas autoritāra režīma un tā despota. Gan Slovākija , gan Ungārija ir nonākušas pastiprinātas ES uzmanības lokā par to, ka to attiecīgie līderi pievēršas neliberālai pārvaldībai, un tās var tikt izslēgtas par atteikšanos no demokrātiskās varas principiem. Apmaiņā pret saistību ar Putina Krieviju, maz ticams, ka tās pašreizējos Ukrainas kara apstākļos saņems lielu līdzjūtību no viņa režīma. Drīzāk, viņa finanšu pulkstenim un iekšzemes popularitātei tikšķot lejup, Putins ar zināmu izmisumu ir koncentrējies uz pozīcijas nostiprināšanu Ukrainā, gatavojoties gaidāmajām sarunām, kas ierosinātas, lai izbeigtu karu, par kuru viņš joprojām ir pilnībā atbildīgs. Turklāt Putins nesen ir parādījis savu neieinteresētību iepriekšējās saistībās, piemēram, nesenajā fiasko Sīrijā. To pašu varētu teikt par Venecuēlu, kur līdzīga atkarība no Krievijas pastāv Nikola Maduro nelikumīgajam diktatoriskajam režīmam .
Maldināšana ir ieraduma jautājums Putina režīmam, tāpat kā tas bija Hitlera režīmam, vai nu iekšzemes patēriņam, vai starptautisko bažu nomierināšanai. Neskatoties uz skaidrām norādēm vairāku mēnešu laikā par Krievijas nodomiem iebrukt Ukrainā, kad tās spēki sāka pulcēties gar Ukrainas robežu, no Kremļa izplatītie meli beidzot tika apstiprināti 2022. gada februārī. Tie ir turpinājušies visa kara laikā. Ilgstošais ieradums plaši izplatīt dezinformāciju un propagandu attiecībā uz Krievijas politiku un darbībām ir labi zināms un tik dziļi iesakņojies, ka valstu paziņojumi labākajā gadījumā būtu automātiski jāignorē kā maldinoši.
Nav skaidrs, kādi ir ievēlētā prezidenta Donalda Trampa nodomi attiecībā uz viņa plāniem izbeigt karu Krievijā. Izvirzītajai idejai par kara pārtraukšanu vienas dienas laikā trūka detalizētas informācijas , taču tā ietver teritorijas Ukrainā atdošanu kādam, kurš to ierosināja – iespējams, pārāk tāls tilts Ukrainai. Šādu ideju ir veicinājuši, šķiet, rupji pārspīlēti apgalvojumi, ka Ukraina kara laikā ir "zaudējusi" 400 000 karavīru, ja ar "zaudēto" viņš domā "mirušos". Jebkurā gadījumā šķiet nepatiesi, ka ievēlētais prezidents runā par šādiem cilvēku zaudējumiem, jo viņš ir labāk pazīstams kā darījumu spēlētājs, nevis ar humānajiem tikumiem. Retorikā nav pieminēta Krievijas atbildība par karu, tās nespēja pabeigt karu, tās vājā ekonomika un, pats satraucošākais, Putina naids pret ASV un Rietumiem. Putins neciena Trampu vairāk kā prezidentu Baidenu, jo abi pieder ASV un tāpēc joprojām ir atbildīgi par tās pagātnes uztvertajām sūdzībām pret Krieviju. Īsāk sakot, viņš centīsies izmantot vienu vai otru iespēju gūstot labumu.
Atvaļinātais ģenerālleitnants Kīts Kellogs ir ievēlētā prezidenta Trampa īpašais sūtnis Ukrainā un Krievijā. Kellogs tic "NATO ekspansionisma" teorijai, uzskatot, ka karš Ukrainā ir drauds Krievijai, un līdzīgu viedokli pauž arī citi, it kā Austrumeiropas valstis kaut kādā veidā būtu spiestas pievienoties NATO. Ukrainai bija tādas pašas bažas kā šīm citām valstīm, ka Putina darba kārtība bija vērsta uz ietekmes iegūšanu pār savu sabiedrību neatkarīgi no tā, vai NATO bija daļa no šī notikuma vai nē. Nav skaidrs, kāda ir bijusi Elona Maska diskusiju ar Putinu iznākuma, taču tās neapšaubāmi papildinās noteiktas prasības Trampa kungam.
Kellogs, viens no Amerikas Pirmās politikas institūta (AFPI) dibinātājiem , apgalvo, ka Amerikas ārpolitikai jābūt vērstai uz nacionālās drošības interesēm . Atstājot malā morāli un demokrātijas principus, viņš, šķiet, ir apņēmies uz darījuma pieeju ar Putinu, kara noziedznieku, un atdot Ukrainas teritoriju Krievijai apmaiņā pret pēdējās piekrišanu atjaunot Ukrainu un viltus cerību uz nākotnes drošību pret turpmāku agresiju. Pirmkārt, Krievijas ekonomika nav tādā stāvoklī, lai finansētu Ukrainas atveseļošanos, un paļaušanās gan uz Putina vārdu, gan Krievijas turpmākajiem enerģijas pārdošanas apjomiem labākajā gadījumā ir vāja. Paātrināta Krievijas kara Ukrainā noregulējuma panākšana būs lemta neveiksmei, ja tā nesasniegs Putina mērķus , kas vēl jādefinē, ņemot vērā viņa pašreizējo sarežģīto situāciju iekšpolitikā un izredzes kaujas laukā. Jaunākās norādes liecina, ka Krievija nav ieinteresēta sarunu ceļā panāktā noregulējumā .
Ukrainas ilgtspējība un pašidentitāte kā nācijai, ņemot vērā tās ekonomiku, ilgtermiņa drošību un pašnoteikšanos, prasa pilnīgu tās teritorijas, tostarp Krimas, atjaunošanu, pievienošanos ES un pārapbruņošanos, lai jebkurai valstij būtu nožēlojami apsvērt tās ieņemšanu. AFPI kļūdījās, kritizējot ASV centienus sniegt nepieciešamo atbalstu Ukrainai, kad tā kļuva par Krievijas neizprovocēta uzbrukuma upuri. Lai gan ziņots, ka Putins savu lēmumu iebrukt Ukrainā pieņēma gadu iepriekš, ir ļoti iespējams, ka ideja par kādas savas impērijas versijas atjaunošanu radās krietni iepriekš, kad viņš pauda absurdo ideju, ka Ukraina ir vienkārši Ļeņina un Staļina radījums iepriekšējā gadsimtā. Faktiski 2008. gada NATO konferencē Bukarestē Putins publiski paziņoja, ka Ukraina nav valsts. Tomēr valdošais uzskats vēsta, ka Ukrainas izcelsme meklējama 9.gadsimtā un ir senāka par Krievijas izcelsmi.

Žēl, ka liela daļa neseno Rietumu komentāru par kara pārtraukšanu ir koncentrējušies uz to, no kā Ukraina ir gatava atteikties, nevis uz to, kā vislabāk izbeigt konfliktu savā labā. Šī kara vēsturē nevajadzētu pierakstīt, kā agresors tika apbalvots par noziedzīgu rīcību un kā kādreiz suverēna valsts bija spiesta padoties un, iespējams, galu galā pārstāt būt valsts. Šāda vēsture noteikti uz visiem laikiem apkaunotu tos, kas bija iesaistīti šajā centienā, par to, ka viņus atkal piemānīja novājināta negodprātīga spēlētāja niknā uzvedība, līdzīgi kā tas notika pēc iepriekšminētā 1938. gada Minhenes nolīguma. Tomēr ir izvirzīts diezgan sarežģīts biznesa arguments, saskaņā ar kuru Krievija lielā mērā varētu atsākt ierasto darbību, ja Ukraina un Rietumi piekāptos, vienlaikus piedāvājot iespēju izvēlētajām Rietumu elitēm šajā procesā gūt ievērojamu labumu.
Vai Ukrainai nav ko piedāvāt Rietumiem? Kurš gan nevēlētos to redzēt savā pusē kā sabiedroto pēc tam, kad tā ir pasaulei nodemonstrējusi savas inovatīvās militārās spējas , drosmi un neatlaidību pret ienaidnieku, kas ir trīs reizes lielāks par viņu? Kurš gan labāk izprot Krievijas stratēģisko domāšanu nekā jebkuras Rietumu valsts? Šādas valsts atjaunošana dotu labumu ne tikai tai, bet arī tiem, kas atbalsta tās aizsardzību un, visticamāk, pēc tam iesaistās tās reparāciju centienos. Finansējums turpinātos tāpat kā pašlaik, līdz atjaunošanas pabeigšanai iegūstot procentus no iesaldētajiem Krievijas aktīviem. Šo aktīvu faktiska konfiskācija paātrinātu centienus. Ārvalstu korporatīvie pasākumi saistībā ar Ukrainas rūpniecību piesaistītu ievērojamas investīcijas vidē, kas ir bagāta ar lauksaimniecības produktiem, energoresursiem, jo īpaši slānekļa gāzi, un derīgo izrakteņu atradnēm , un solītu ievērojamu peļņu. Ukrainas urāna rezerves ir lielākās Eiropā, bet dzelzsrūda, titāns un mangāns ieņem otro vietu. Citādi lieli litija, grafīta un retzemju minerālu atradņu atradnes ir iekļautas starp 117 no 120 visvairāk izmantotajiem derīgajiem izrakteņiem pasaulē. Pašpietiekama Ukraina turpinātu savu lomu kā globāla pārtikas piegādātāja un arī nākotnē sadarbotos ar ASV un Rietumiem daudzos piemērotos projektos, kas būtu daudz uzticamāki nekā Krievija
Gan no ģeopolitiskā, gan komerciāli stratēģiskā viedokļa suverēna, pašpietiekama Ukraina varētu noslēgt līgumus, kas nodrošina dziļjūras ostu piekļuvi Odesā vai Krimā, kur dziļjūras ostas atrodas Sevastopolē, Jaltā, Feodosijā un Kerčā. Par vienas vai vairāku ostu pieejamību varētu vienoties kā daļu no aizdevuma-nomas līguma , daļēji atmaksājot finansiālo atbalstu, ko līdz šim sniegušas ASV un Rietumvalstis. Krievijas kontroles pār Krimu noliegšana izbeigtu Krievijas praksi kavēt vai aizliegt jūras kuģošanu , kamēr tā izvēlas veikt jūras spēku mācības vai traucēt tik ļoti nepieciešamās pārtikas sadales nodrošināšanu visā pasaulē .
Interesanti, ka Krievijas valsts pārvaldītie mediji norādīja, ka NATO plāno iebrukt Krimā un ka tāpēc Krievijai ir papildu pamatojums tās okupācijai un aneksijai. Šis arguments bija absurds, jo NATO nebija nekāda iemesla uzņemties šādu pasākumu. Ukraina nebūt netika apsvērta dalībai, un divus gadu desmitus NATO jau bija klātbūtne Baltijas valstīs, kas atrodas blakus Krievijai un patiesībā daudz tuvāk Maskavai. Tomēr tagad, kad Krievijas maldināšana ir atmaskota un tās nelikumīgie nodomi ir pierādīti ar iebrukumu Ukrainā, arguments par labu šādam scenārijam varētu šķist piemērots. Ja Ukraina turpinātu savu pieteikumu iestāties NATO, Krima nodrošinātu stratēģiski ideālu vietu militāra cietokšņa izveidei, kas palīdzētu nodrošināt ilgtermiņa garantiju pret Krievijas agresiju, vienlaikus nodrošinot papildu drošību tās austrumu flangā, tostarp Turcijā.
Savā ziņā starptautiskā diplomātija ir nodrošinājusi iespēju atrisināt konfliktus, kuru iznākumu nav noteikusi militāra iesaistīšanās. Tomēr vairākās situācijās tai ir izdevies tikai radīt strīda klusumu, kas bija pietiekams laiks, lai agresors varētu pārapbruņoties un atgriezties pie sākotnēji noteiktās darba kārtības. Starp Putinu un Krieviju ir divi jautājumi. Pirmais ir vērsts uz Putina prasību pakļaut Ukrainu pilnībā, jo viņš uzskata, ka tā vienkārši nav cienīga pastāvēt atsevišķi no Krievijas. Viņš to ir pierādījis, nolaupot lielu skaitu Ukrainas bērnu, bezspēcīgi iznīcinot civilo infrastruktūru, pārvietojot un nogalinot tās iedzīvotājus un dehumanizējot viņus. Otrais attiecas uz Putina nepieciešamību piepildīt savu ilgstošo maldu par Krievijas atgriešanos pie nācijas statusa, kurai ir nozīme pasaules arēnā, neskatoties uz nespēju nodrošināt tai pamatu, kas garantētu tās ilgtspējību. Viņam ir palicis karš, kuru viņš nevar uzvarēt, bet karš, kas viņam ir jāturpina.
Ja ir jāpanāk taisnīgs secinājums, nevis vienprātīgs, kur "visi piekrīt kolektīvi teikt to, kam neviens individuāli netic", tad agresoram ir jāsamierinās ar savu rīcību un jāpieņem vienīgais viņam piedāvātais iznākums, proti, neko nedot. Lai tas ir saprotams visām pārējām ļaunprātīgajām būtnēm, kas izvēlas rīkoties līdzīgi noziedzīgā veidā.
Autortiesības @Kost Elisevich, MD, PhD 2025. Visas tiesības aizsargātas. Jebkura šī satura nelikumīga reproducēšana novedīs pie tūlītējas tiesvedības.