Pastāvīgā Amerikas ārpolitikas nepietiekamā veiktspēja Ukrainā

Pašreizējās norādes no Trampa administrācijas iekšpuses liecina par nodomu izbeigt desmit gadus ilgo nespēju pienācīgi konfrontēt Krievijas agresiju Ukrainā, ko tagad var uzskatīt par nenovēršamu kapitulāciju Vladimira Putina nepiekāpībai. Tas notiek laikā, kad viņš slavē ASV prezidentu par pārvēlēšanu. Putins ir turpinājis uzskatīt Donaldu Trampu par "gudru un pragmatisku cilvēku" un ierosinājis, ka "ja viņa uzvara nebūtu nozagta 2020. gadā", tad, iespējams, nebūtu bijusi krīze. Savukārt pēdējais apbrīnojami ir vainojis Volodimiru Zeļenski karā, kad viņš izvēlējās nepadoties Ukrainai 2022. gada februāra Krievijas iebrukuma priekšā, kas liecina par nopietnu situācijas izpratnes trūkumu no slikti informēta prezidenta puses. Pašreizējā nezināšanas situācija seko vairākiem ASV vadības gadiem, kas nav konfrontējusi Putina nodomu dziļumu Austrumeiropā un jo īpaši Ukrainā.

Krievijas noziedzīgā rīcība kara laikā atgādina dažus no sliktākajiem barbarisma aktiem cilvēces vēsturē. Starptautiskās Krimināltiesas apsūdzība Putinam par Ukrainas bērnu nelikumīgu deportāciju uz Krieviju un viņu adopciju krievu ģimenēs tikai palielina viņa vainu. Tomēr Trampa administrācija ir tikai ierosinājusi domu par turpmākām sankcijām, ja Putins nebūtu piekritis izbeigt karu. Nevienam nav paslīdējis garām fakts, ka Krievija jau ir viena no visvairāk sankcionētajām valstīm pasaulē, tāpēc tās pasludināšana šķiet vairāk paredzēta ASV iekšzemes patēriņam, nevis reāls drauds Krievijai. Vai šis ir īstais grandiozais kara izbeigšanas plāns , ja ir kļuvis skaidrs, ka militārā iesaistīšanās ir faktors, kas ir radījis Krievijai ekonomiskās grūtības?

Lai pastiprinātu farsu, Krievijas amatpersonas ir reaģējušas ar viltus sašutumu, sakot, ka šāds solis ir apvainojošs sarunu sākums, savukārt Putina birojs ir norādījis, ka šajā apmaiņā nav nekā jauna . No otras puses, viņš, šķiet, ir gatavs iesaistīties "sarunās" ar savu draugu Trampu, vēlams, bez Zelenska pie galda. Patiesībā gaidāmā tikšanās varētu būt vienkārši iespēja Putinam izklāstīt prasības, kas jāiekļauj ASV prasībās, kuras tas piespiedīs Ukrainu pieņemt.

Prezidents Tramps tiekas ar Putinu 2018. gada jūlija Helsinku konferencē, kur sarunas notika privāti un bez jebkādas informācijas atklāšanas. Fotoattēla autors: kremlin.ru

Ukraina faktiski ir turpinājusi vēl vairāk kaitēt Krievijas ekonomikai, veicot labi organizētus gaisa uzbrukumus tās fosilā kurināmā rūpniecībai, palielinot iepriekšējo ASV un Eiropas sankciju kumulatīvo ietekmi uz Krievijas naftas eksportu. Līdz šim ir maz kas liecību, ka pašreizējai ASV administrācijai būtu kāda nojausma par Krievijas nodomu agresīvo raksturu pasaules arēnā, kas izpaužas tās attiecībās ar Ukrainu un uzvedībā, cenšoties graut tās valstis, kas iebilst pret tās imperiālistiskajiem nodomiem. Pašreizējais plāns mēģināt izlīgt ar Krieviju, agresoru, atdodot Ukrainai piederošu teritoriju pēc trīs gadus ilgas tās suverēnās zemes aizstāvēšanas patiesībā ir nodevība pret principiem, pie kuriem ASV ir iestājušās gadsimtiem ilgi.

Jaunā ASV administrācija iezīmē ceturtā prezidenta termiņa sākumu kopš Krievijas sākotnējā iebrukuma Ukrainā Baraka Obamas otrā prezidentūras termiņa laikā. Putina Krimas okupācija 2014. gadā noveda pie militāra apvērsuma, kam diezgan steigā sekoja plebiscīta . Nevienam par pārsteigumu tā paziņoja, ka sabiedrība it kā pieprasa Krievijas pārvaldību. Šis process, saskaņā ar plānu, noveda pie Krimas nelikumīgas aneksijas, kas tika plaši nosodīta kā klajš starptautisko tiesību pārkāpums. Rietumu sankcijas, kas vērstas pret Krieviju, galvenokārt bija vērstas uz piekļuvi Rietumu finanšu tirgiem, naftas un gāzes izpētes tehnoloģiju aizliegumu un kredītu piešķiršanu tās naftas rūpniecībai, kā arī ceļošanas ierobežojumiem tiem, kas saistīti ar aneksiju. Sankcijas maz ko nekavēja Krievijas turpmāko iesaistīšanos Ukrainā, īpaši tās nelikumīgo paramilitāro iejaukšanos un separātistu aktivitāšu Ukrainas austrumos, kas veicināja to, kas pielīdzināms pilsoņu karam. Tā vietā, lai dotu Putinam pauzi pārdomāt, tā neko nedarīja, lai pārtrauktu viņa plānoto visas Ukrainas pakļaušanu.

2014. gada beigās Obamas administrācija izdeva izpildrīkojumu, ar kuru tika noteiktas sankcijas aizsardzības uzņēmumiem un personām, kas ir tuvu Putinam, bankām un enerģētikas uzņēmumiem. Tajā pašā gadā tā sniedza Ukrainai 53 miljonu dolāru lielu palīdzības paketi , kas ietvēra aizsardzības tehnoloģijām. Kongresa divpusējais Ukrainas Brīvības atbalsta likums , kas tika pieņemts 2014. gadā, piešķīra 350 miljonus dolāru drošības palīdzībai, kas ietvēra prettanku un pretbruņojuma ieročus, taču Obama neatļāva šo sūtījumu. Tā vietā no 2014. līdz 2016. gadam ASV valdība apstiprināja vairāk nekā 600 miljonu dolāru drošības palīdzībai un uzsāka Ukrainas drošības palīdzības iniciatīvu (USAI).

Gandrīz 400 miljoni ASV dolāru Ukrainas palīdzības sākotnēji tika aizturēti nākamās Trampa administrācijas laikā no 2017. līdz 2020. gadam, kā rezultātā tika atklāts prezidenta mēģinājums izspiest Zelenski, liekot viņam paziņot par izmeklēšanu pret savu politisko konkurentu par iespējamu personisku iesaistīšanos ārvalstu aģentūras finanšu lietās. Tramps beidzot mainīja Obamas politiku un 2019. gadā apstiprināja pretbruņošanās raķešu "Javelin" pārdošanu Ukrainai

Prezidents Obama tiekas ar bijušo Ukrainas prezidentu Petro Porošenko Vašingtonā 2014. gada septembrī. Fotoattēla autors: Drop of Light

Līdz 2022. gada sākumam astoņus gadus ilgais Krievijas izraisītais pilsoņu karš Ukrainā, kurā bija iesaistīti Krievijas paramilitārie spēki līdzās rusofiliem separātistu elementiem, nebija mazinājies, jo nebija sniegta atbilstoša vai konsekventa militārā palīdzība, lai cīnītos pret Krievijas ievērojamo ieroču krājumu. Saskaroties ar nenovēršamiem iebrukuma draudiem pēc masveida Krievijas spēku izvietošanas gar Ukrainas robežu 2021. gadā, kas ilga gadu, Baidena administrācija iebrukuma priekšvakarā, 2022. gada janvārī, piegādāja savu pirmo militārās kravas sūtījumu, kas sastāvēja no 1000 tonnām letāla atbalsta . Bija liekas ķildas par Krievijas nodomiem , neatkarīgi no tā, vai paredzamais notikums varētu būt iebrukums vai invāzija, vai uzbrukums būtu neliels vai varbūt paramilitāra iejaukšanās, ar vai bez kiberuzbrukuma. Neizbēgamā realitāte, ar kuru saskārās visi, bija iespaidīga militārā spēka klātbūtne, kas gaidīja norādījumus iebrukumam suverēnā valstī.

Pēc pilnīga iebrukuma pasludināšanas 2022. gada februāra beigās ASV drošības palīdzība tika paātrināta saskaņā ar USAI, 2022. finanšu gadā kopumā nodrošinot 6,3 miljardus ASV dolāru. Tas kopā ar citu Eiropas valstu atbalstu galvenokārt nodrošināja Ukrainas efektīvu pretuzbrukumu , kas sākās 2022. gada augustā, kā rezultātā tika atgūtas ievērojamas daļas no Krievijas sākotnēji ieņemtās teritorijas. Ukrainas ofensīvas plānošanu kavēja bailes no Baidena administrācijas , reaģējot uz Putina netiešajiem kodolieroču atriebības draudiem, kurus viņa režīms atkārtoja ar Krievijai ierasto bravūru. Iegūtā ASV paralīze deva Krievijai ar atbalstu pārsvaru kara vadīšanā.

Rezultātā izcēlās asimetrisks karš, kurā Krievija izmantoja Ziemeļkorejas un Irānas bruņojumu Ukrainas teritorijā, mērķējot uz civilo infrastruktūru un militārajiem objektiem, savukārt Ukraina līdz pat nesenam laikam bija spiesta atbildēt ar Rietumu bruņojumu tikai savās robežās. Šāda veida kautrība sākotnēji bija redzama, izmantojot augstas mobilitātes artilērijas raķešu sistēmas (HIMARS), kas tika ieviestas Ukrainā 2022. gada vasarā. Tās bija vidēja darbības rādiusa (t.i., 50 jūdzes) ieroču sistēmas, kuras varēja pārklasificēt par tāla darbības rādiusa (t.i., 186 jūdzes) sistēmām, ņemot vērā izvēlēto munīciju. Pēdējā bija līdzīga Armijas taktisko raķešu sistēmai (ATACMS), kuras darbības rādiuss bija 190 jūdzes un kura pirmo reizi tika izmantota Ukrainā, lai 2024. gada aprīlī uzbruktu Krievijas lidlaukam Krimā. Darbības rādiusa ierobežojums beidzot tika atcelts 2024. gada novembrī, 2,5 gadus pēc kara sākuma, reaģējot uz Ziemeļkorejas karaspēka ierašanos Krievijas Kurskas apgabalā. Pat tad pirms kaujas uzsākšanas ASV bija jāapstiprina iespējamo mērķu saraksti.

Līdzīgas kavēšanās ar svarīga bruņojuma iegādi kaujas lauka stratēģijas atbalstam kavēja Abrams tanku piegādi līdz 2023. gada septembra beigām pēc 1,5 kara gadiem. Pagāja vēl deviņi mēneši, pirms 2024. gada vasarā ieradās F-16 daudzfunkcionālie iznīcinātāji, un tas notika pēc ilgstoša spiediena uz ASV no NATO sabiedroto puses. Nepietiekama gaisa atbalsta trūkums Ukrainas pretuzbrukuma laikā 2023. gada pavasarī spēlēja lomu tās nespējā pārraut ievērojamās Krievijas aizsardzības līnijas, kas bija izveidotas Ukrainas dienvidaustrumos. Tobrīd Ukrainai, iespējams, bija tikai 69 iznīcinātāji, kas galvenokārt sastāvēja no MiG-29 un Su-27 lidmašīnām. ASV armija jau sen ir apgalvojusi , ka sākotnējais gaisa pārākums ir galvenais elements veiksmīgas ofensīvas operācijas organizēšanā, tomēr šāda gudrība tolaik neguva virsroku pār ASV administrācijas domāšanu.

Topogrāfiskā karte, kurā kreisajā pusē redzama Ukrainas atrašanās vieta virs Melnās jūras, bet labajā pusē — Kaspijas ieplakas apkārtne tieši uz ziemeļiem no Kaspijas jūras. Tieši caur šo vietu daudzas Āzijas migrācijas personas devās tieši uz Ukrainas teritoriju, kur tās apmetās. Kartes autors: Harvepino.

Pēc tam sekoja nevajadzīgā sešu mēnešu kavēšanās ar Kongresa finansējumu Ukrainai, ko izraisīja republikāņu vadītā Pārstāvju palāta, norādot pasaulei, ka ASV vilcinās pildīt savas saistības pret kara centieniem. Likumprojekts, kas beidzot tika pieņemts, paredzēja 61 miljardu dolāru, no kuriem 26 miljardi dolāru tika piešķirti jaunam militārajam aprīkojumam un 17 miljardi dolāru ieročiem un apmācībai Ukrainai, bet tikai pēc tam, kad pa to laiku, virzoties uz priekšu Krievijas karaspēkam, tika gūti teritoriāli ieguvumi . Turklāt laiks, kas Ukrainai bija nepieciešams, lai reāli izmantotu jauno finansējumu, tikai palielināja nodarīto kaitējumu.

Pēc visa šī atvaļinātais ģenerālleitnants Kīts Kellogs, Trampa īpašais sūtnis Ukrainā un Krievijā, kuram uzticēts panākt kara izbeigšanu sarunu ceļā, uzskata, ka NATO ekspansionistiskā aktivitāte Austrumeiropā un Ukrainas vēlme pievienoties Rietumiem pamudināja Putinu iebrukt tajā. Šī maģiskā domāšana nav jauna, un to jau iepriekš ir atkārtojuši citi, jo īpaši Džons Mīršaimers Čikāgas Universitātē un Džefrijs Sakss Kolumbijas Universitātes. Tas ir bijis ērts, tomēr kļūdains attaisnojums Krievijas apoloģētiem, neskatoties uz Putina paziņojumiem par Ukrainas denacifikāciju un uzskatu, ka tā ir izdomāta valsts, veicināšanu.

Kelogs uzskata, ka ASV vajadzētu būt "spēcīgam līderim", kas cenšas panākt sarunu ceļā panāktu risinājumu, faktiski atdodot Ukrainas teritoriju Krievijai apmaiņā pret reparācijām, ko apmaksā Krievijas enerģijas pārdošana. Spēcīgi līderi parasti neatdod zemi vainīgajai pusei. Runājot par priekšstatu par Ukrainu kā fiktīvu vienību, patiesībā tā vēsturiski ir par 500 gadiem vecāka par Krieviju un joprojām atšķiras no tās, jo savas evolūcijas laikā ir piedzīvojusi gadsimtiem ilgus konfliktus savas unikālās ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Tā tika pasludināta par republiku pat Padomju Savienības sastāvā 20. gadsimtā pēc tam, kad 16. un 17. gadsimtā bija pārveidojusi savu ideoloģisko un kultūras ietvaru un 19. gadsimtā – savu modernās valstiskuma. Un doma par Krievijas reparāciju maksāšanu ir absurda, kamēr Putins paliek pie varas, jo viņa paša valsts ir kļuvusi nabadzīga kara dēļ, ko viņš sāka. Turklāt, kāpēc viņš labotu valsti, pret kuru viņš neciena? Atklāti sakot, kādu garantētu drošību jūs piedāvāsiet Ukrainai, ja tā robežojas ar recidīvistu Krieviju, kas vēlas atgūt pagātnes, disfunkcionālu impēriju? Vienīgais drošais risinājums, par kuru varētu diskutēt, ir tāds, kas prasa iestāšanos NATO, proti, ja, tāpat kā Mīrsheimers, tiek ievērota reālistisku starptautisko attiecību skola.

Arguments, ko Kelogs un Tramps reklamē kā risinājumu šim nevajadzīgajam karam, ir vājš, lai pakļautos tādam cilvēkam kā Putins ar viņa pusaudža vecuma maldiem par varonīgu nacionālismu un centieniem pēc imperiāla diženuma. Ir pienācis laiks nobriedušiem līderiem pārņemt situāciju savā kontrolē. Karam vajadzēja beigties jau sen ar tādu apņēmību, kas pamodinātu Putinu apzināšanās par viņa paša nespēju vadīt.

Autortiesības @Kost Elisevich, MD, PhD 2025. Visas tiesības aizsargātas. Jebkura šī satura nelikumīga reproducēšana novedīs pie tūlītējas tiesvedības.