Krievija, salauztā

Sabiedrības visvairāk tiek izjauktas, kad režīms sabrūk vardarbīgā apvērsumā, revolūcijā vai tiek sakāvs karā. Lielas impērijas kļūst par nelaimes upuriem, kad tām izsīkst enerģija, kas reiz veicināja to izcelsmes dinamismu un veidoja to sabiedrības audumu. Mānīgo procesu, kas, šķiet, bieži noved pie šādiem rezultātiem, var atpazīt, kad autoritāri valdnieki, paturot prātā savas intereses, cenšas monopolizēt varu, liedzot pilsoņiem viņu tiesības. Viņi to dara, graujot neatkarīgos plašsaziņas līdzekļus, īstenojot kontroli pār likumdošanas varu, kuras mērķis ir tieši kalpot tautai, piepildot tiesu sistēmu ar tiesnešiem, kas vairāk atbilst izpildvaras mērķiem nekā Konstitūcijai, un audzinot ietekmīgu bagātības augšējo slāni, kas atvieglo nepieciešamo sabiedrības kontroli. Pēc kāda laika patriotiskās dziesmas zaudē savu degsmi uz represiju, korupcijas, dezinformācijas, nesamērīgas bagātības plaisas un sabrūkošas sociālās infrastruktūras fona. Finansiāla sagrāve, ekonomiskā izmisuma un neveiksmīga karadarbība paātrinās lejupslīdi, liekot sabiedrībai meklēt cerību uz labāku nākotni, kas tagad šķiet nesasniedzama. … Vairāk Krievijas, salauztās

Etniskā naidīgums Krievijas Federācijas iekšienē pret Kremli

“Atcerieties manus vārdus: Krievija pazudīs, kad uzlēks Ukrainas saule.” – Džohars Dudajevs, revolucionārais līderis un Ičkērijas Čečenijas Republikas prezidents (1991–1996)

Džohars Dudajevs tika nogalināts 1996. gada aprīlī Krievijas raķešu triecienā, kas bija vērsts pret viņa atrašanās vietu. Četrus mēnešus vēlāk, ar Hasavjurtas vienošanās parakstīšanu, beidzās Pirmais Čečenijas karš (1994.–1996. g.) pēc tam, kad čečenu kaujinieki bija padzinuši Krievijas karaspēku no savas galvaspilsētas Groznijas. Čečenija bija pirmā republika, kas sadūrās ar Kremli pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā. Čečeni atteicās palikt valsts sastāvā, kas viņus ilgi bija apspiedusi. Gan cara, gan padomju varas laikā masveida deportācijas un represijas bija sagrāvušas viņu dzimteni un etnisko identitāti, cerot apspiest jebkādu nacionālistisku noskaņojumu atdzimšanu. 1999. gadā toreizējā premjerministra Vladimira Putina uzsāktā brutālā militārā kampaņa sagrāva čečenu cerības uz suverenitāti Otrajā Čečenijas karā (1999.–2009. g.). Groznija tika nolīdzināta ar zemes virsu ar neselektīvu gaisa bombardēšanu, ballistisko raķešu triecieniem un nepārtrauktu galvaspilsētas artilērijas aplenkumu, nogalinot aptuveni 8000 civiliedzīvotāju. Kampaņa nostiprināja Putina pozīcijas Maskavā, palīdzot nodrošināt viņa izaugsmi, pateicoties tautas popularitātei, līdz faktiski neapstrīdamam prezidenta amatam. … Vairāk etniskās naidīguma Krievijas Federācijā pret Kremli

Sarunas ar kara noziedznieku – maldināšanas vēsture

1938. gadā Vācijas kanclers Ādolfs Hitlers izvietoja karaspēku gar Čehoslovākijas robežu ar acīmredzamu nodomu iebrukt tās Sudetu reģionā, pamatojoties uz nepatiesu ieganstu, ka tās dominējošais vācu iedzīvotājs ir apdraudēts. Cerībā novērst vēl vienu pasaules karu pēc vairākām Vācijas pēdējos gados jau veiktajām provokatīvajām darbībām Lielbritānijas premjerministrs Nevils Čemberlens tikās ar Hitleru, Itālijas Benito Musolīni un Francijas Eduāru Daladjē, Čehoslovākijas prezidentam Edvardam Benešam ievērojami neesot klāt. … Vairāk Sarunas ar kara noziedznieku — maldināšanas vēsture

Nācija – stāsts par Ukrainu

Kāds varētu uzskatīt Krievijas hegemoniju pār Ukrainu par maldīgu vēstures izpratni vai vienkārši par mūsdienu Krievijas politiskās retorikas neapdomīgas pieņemšanas rezultātu. Tomēr vēsturiskā patiesība ir diezgan vienkārša un ir pretrunā ar Putina apgalvojumu, ka Ukrainai kā nācijai nav atsevišķas vēstures, kas atdalīta no Krievijas vēstures, un ka tās izdzīvošana joprojām ir atkarīga no tās. … Vairāk par nāciju – stāsts par Ukrainu