Autoritārā sabiedrībā bailēm piemīt zināms smalks magnētisms. Tās ievelk neaizsargātos stāvoklī, kurā baiļu radītājs tiek apbrīnots apmaiņā pret pašsaglabāšanos. Būt saistītam ar vadītāju nozīmē atrast drošību un komfortu savos dzīves apstākļos. Turklāt meklēt lielāku vadītāja labvēlību nozīmē pasludināt savu lojalitāti pār citu lojalitāti.
Esam iepazinušies ar personības kultu— līdzekli, ar kuru tiek radīts līdera varonīgs tēls, kas izstaro spēku, patriotismu un nācijas ideālu. Vēsturiski spēks krievu kultūrā ir uzskatīts par spēju iedvest bailes. Tāds bija Staļina kults un kults, kas pēdējās desmitgades un ilgākā laika posmā ir pastāvējis pašreizējā Krievijas režīmā. Tas ietekmē tos, kas ir īpaši tuvu centrālajai varai, bet dažkārt izplatās sabiedrībā tik lielā mērā, ka režīma visabsurdākie paziņojumi tiek uztverti kā diktāts un paliek neapstrīdami. Izpalīdzīgi un atkarīgi valsts pārvaldīti mediji piedalās dezinformācijas, neiecietības un klaju melu šarādi, kas mēģina stiprināt taisnīguma priekšstatu nepilnīgā sabiedrībā.
Autoritārisms nav raksturīgs tikai Krievijai. Tas pastāvēja visu laiku, kamēr Krievija nostiprinājās kā cara vadīta valsts. Tas kulminēja ar 300 gadus ilgo Romanovu dinastiju, kas tika izbeigta ar valdošās ģimenes nāvessodu, ko veica boļševiki 1918. gadā. Krievijas revolūcija atnesa sev līdzi sociālās egalitārās idejas, kas bija jaunas nācijas cerība. Šīs jaunās nācijas pārstrukturēšana sākās pēc Krievijas pilsoņu kara (1917.–1922.), taču tā ātri vien nesasniedza paredzēto mērķi. Krievijas impērija, kas bija pirms revolūcijas, tika atjaunota par Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) Vladimira Ļeņina vadībā. Viņa nāve 53 gadu vecumā 1924. gadā nodrošināja Josifa Staļina kāpšanu pie varas. Staļina valdīšana, vēsturnieka Serhija Jekelčika vārdiem savā grāmatā “Mūsdienīgas nācijas dzimšana Ukrainā” pielika punktu “revolūcijas mītam” un “nostiprināja jaunas priekšnieku klases – nedrošas un ciniskas hameleonisku birokrātu paaudzes – privilēģijas, kas bija parādā uzticību augstākajam kungam Kremlī”
Zināms, ka revolūcijas un pilsoņu kara laikā Staļins pats pastrādāja zvērības (Roberts Serviss. Staļins: Biogrāfija. 2004. ISBN 978-0-330-41913-0; Saimons Sebags Montefiore. Staļins: Sarkanā cara tiesa, Knopf, 2004 ISBN 1-4000-4230-5), viņš tagad iesaistījās politiski iedvesmotā konkurentu tiesas vajāšanā un sodīšanā ar nāvi, kā arī tiešā slepkavībā. Staļina brutalitāte kļuva zināma ne tikai viņa režīma iekšienē, bet arī visiem, kas dzīvoja viņa valdījumā. Baiļu vadīts tika iedibināts kults. Viņa īstenotā Ukrainas genocīdā bada nāve, golodomors (1932.–1933.), tika izraisīta ar lauksaimniecības politiku, kas kolektivizēja lauksaimniecības zemi, kriminalizēja zemes īpašniekus un jo īpaši zaga Ukrainas graudus, lai pabarotu Krievijas pilsētas. Tādējādi padomju ekonomikas acīmredzamos panākumus varēja demonstrēt Rietumu žurnālistiem, kuri bija spiesti dzīvot šajās pilsētās. Tas bija Staļina veids, kā terorizēt nepakļāvīgu nāciju, vājinot to un panākot pakļaušanos.
Pēc konservatīvām aplēsēm, traģēdijas rezultātā gāja bojā vairāk nekā 5 miljoni ukraiņu un vairāk nekā 300 000 tika deportēti uz attāliem PSRS apgabaliem. Neskatoties uz Malkolma Magridža (Manchester Guardian) un Viljama Henrija Čemberlina (Christian Science Monitor) vienlaicīgajiem ziņojumiem par to, kas patiesībā notika, Krievijas noliegumi šo jautājumu vēl vairākas desmitgades aizmigloja. Tikai tad, kad glasnost jeb “atklātības” gars ļāva veikt pienācīgu izmeklēšanu, stāsts tika izstāstīts pilnā gaismā. To bija veicinājušas arī ASV Kongresa komiteju uzklausīšanas 1986. gadā. Tāpat Roberta Konkvesta 1986. gadā publicētais akadēmiskais darbs (“Bēdu raža”) apklusināja Krievijas noliegumu, izklāstot pastrādāto zvērību detaļas.
Vēl nebija pienākuši beigām 20. gs. trīsdesmitie gadi, kad paranoiskais Staļins uzsāka savu "Lielo tīrīšanu" jeb labāk sakot "Lielo teroru" (1936.–1938. g.), kurā viņš atbrīvojās no saviem faktiskajiem vai uztvertajiem pretiniekiem un ikvienam, kas, domājams, varētu graut viņa autoritāti. Kopumā tas noveda pie miljona vai vairāk cilvēku nāves . Daudzas no šīm zvērībām tika pastrādātas Ukrainā, un to mērķis bija militārie līderi, intelektuāļi un politiskās personas. Odesā tika identificēti vismaz 29 masu kapi , kuros tika atrasti vairāk nekā 8000 līķu. Vēl vairāk tika atrasti Vinņicā , kur atradās pat 11 000 līķu.
Lielākie masu kapi Ukrainā tika atklāti Bikivnjā, Kijevas rajonā, kur, pēc aplēsēm, ir vairāk nekā 100 000 līķu. Upuri bija gan tie, kas padevās Staļina teroram, gan vietējie ieslodzītie, kurus atkāpjošie padomju karaspēki 1941. gadā nacistu iebrukuma Ukrainā laikā bija nekavējoties nogalinājuši bez tiesas. Padomju vara vēlāk vainoja zvērību nacistu darbā un kā tādu to ierakstīja piemineklī, kas uzcelts kā piemiņas zīme. Ukrainas Padomju Sociālistiskās Republikas (PSR) Ministru padomes 1988. gada decembrī izveidota valdības komisija ekshumēja lielu skaitu šo upuru un ieguva vairāk nekā 200 aculiecinieku liecības. Viņi apstiprināja, ka nāvessodus patiešām veica staļinistiskie elementi, tostarp režīma slepenpolicija NKVD. Uzraksts uz piemiņas zīmes par atbildīgajiem attiecīgi tika piedēvēts NKVD. Šai traģēdijai jāpieskaita arī nepatiesi notiesāto personu un viņu ģimeņu skaits, kuras tika deportētas uz citiem, skarbākiem Padomju Savienības reģioniem, lai nodzīvotu savus mūža gadus un nekad neatgrieztos mājās.
Staļins pievienojās nacistiskās Vācijas atbalstam tieši pirms Otrā pasaules kara sākuma, kā tas bija norunāts Molotova-Ribentropa neuzbrukšanas paktā (1939). Pēc tam Krievija piedalījās netālu esošās Polijas iebrukumā, ieņemot lielu daļu tās austrumu teritorijas neilgi pēc tam, kad nacisti bija sākuši savu iebrukumu no rietumiem. Šeit zvērības turpinājās ar virkni padomju organizētu masveida nāvessodu 1940. gadā, kuros tika nogalināti 22 000 poļu militārpersonu un ievērojami poļu sabiedrības locekļi, tostarp akadēmiķi, profesionāļi un politiskie līderi. Tagad šīs darbības kopā tiek sauktas par Katiņas slaktiņu. Krievi noliedza līdz 2010. gada novembrim, kad tās Dome beidzot uzņēmās atbildību un izdeva attiecīgu deklarāciju. Tomēr valstī dominē dezinformācija un veco padomju melu izplatīšana, un tiesas par šo jautājumu klusē.
Brutalitātes mantojumu aizēnoja nacistu iebrukuma PSRS radītie satricinājumi un sekojošā vardarbīgā cīņa. Padomju propaganda to attēloja kā Lielo Tēvijas karu, ko vadīja krievi un kurā Staļins tagad tika attēlots kā ļoti nepieciešams jaunā laikmeta varonīgs vadonis. Tomēr atmiņas par 20. gs. 30. gadu teroru saglabājās īpaši režīma iekšienē līdz pat Staļina nāvei 74 gadu vecumā 1953. gadā. Ņikita Hruščovs kļuva par Komunistiskās partijas pirmo sekretāru un visbeidzot nosodīja Staļinu par viņa vairākiem noziegumiem un viņa izveidoto "personības kultu". Tas notika Hruščova ziņojuma veidā Padomju Savienības Komunistiskās partijas 20. kongresam1956. gadā. Aukstais karš līdz tam laikam bija labi nostiprinājies un turpinājās līdz PSRS sabrukumam 1991. gadā.
Sekojošajās politiskajās un ekonomiskajās grūtībās jaunā valdība Borisa Jeļcina vadībā 1991. gadā cīnījās ar korupciju. Krievijas sabiedrības noziedzīgie elementi mijās ar slepenpolicijas aģentiem bez tiesībām, kā arī ar centrālās vadības pārstāvjiem saistītām ievērojamām personām. Pēdējie centās gūt ievērojamu labumu no rūpniecības un finanšu privatizācijas steigas. Šie apstākļi turpināja ietekmēt valsts darbības mehānismu. Tieši šādā vidē politiskajā arēnā ienāca bezpersonisks birokrāts vārdā Vladimirs Putins, sākotnēji Anatolija Sobčaka, toreizējā Sanktpēterburgas mēra, administrācijā. Pēc tam viņš ieradās Kremlī kā Prezidenta īpašumu pārvaldības direktorāta sabiedriskais sakaru vadītājs un pēc tam kā prezidenta administrācijas administrācijas administrācijas administrācijas štāba priekšnieka vietnieks. Putina karjeras detaļas ir izklāstītas Kreiga Andžera darbā “ Trampa nams” (House of Trump), Mašas Gesenas darbā “Vīrs bez sejas” (The Man Without a Face), Filipa Šorta darbā “Putins” (Putin), Fionas Hilas un Kliforda Gedija darbā “Mr. Putin: Operative within the Kremlin (Geopolitics in the 21st Century)” (Putina kungs: operatīvais darbinieks Kremlī (ģeopolitika 21.gadsimtā )) un Stīvena Lī Maijersa darbā “Vladimira Putina uzplaukums un valdīšana” (The Rise and Reign of Vladimir Putin).
Tieši tad, kad Putins pārņēma kontroli pār jaunizveidoto Federālo drošības dienestu (FSB), VDK pēcteci, viņš sāka manipulēt ar dienas notikumiem savā labā. Viņš izmantoja viņam pieejamos resursus, lai veiktu darbības, kas galu galā veicinātu viņa nonākšanu prezidenta amatā, kad to viņam tūkstošgades mijā nodeva Jeļcins. Visievērojamākās no tām, šķiet, bija daudzdzīvokļu māju sprādzienu organizēšana, kas noveda pie apsūdzībām čečenu terorismā un kas savukārt attaisnoja Putina 1999. gada iebrukumu Čečenijā. Divi no četriem sprādzieniem bija saistīti ar Maskavas daudzdzīvokļu mājām, un kopumā tika nogalināti 300 cilvēki. Šie notikumi ir aprakstīti gan Jurija Felštinska, gan Aleksandra Ļitviņenko grāmatā "Krievijas uzspridzināšana: slepenais plāns atjaunot VDK teroru", gan Karenas Davišas grāmatā "Putina kleptokrātija". Atcerēsimies Ļitviņenko slepkavību ar radioaktīvo poloniju-210 Anglijā, ko veica Krievijas aģenti neilgi pēc tam, kad viņš bija atklājis Putina sakarus ar noziedzīgo pasauli.
Čečenijas karš (1999.–2000. gads) Krievijai demonstrēja Putina apņēmību pārvarēt to, kas tika uzskatīts par taustāmu draudu pašai Krievijai, un ļāva parādīties personībai, kura viņa stāšanās prezidenta amatā brīdī valstī faktiski nebija zināma. Asimiliējot FSB valdības sistēmā, kuru jau bija korumpējuši noziedzīgi elementi, Putins veicināja savas atkarīgo oligarhu klases veidošanos, kuru viņš bagātināja, turpinot privatizācijas procesu. Kontrole tagad bija centralizēta pār lielu daļu Krievijas ekonomikas, kā arī Putina paša drošību. Viss bija jāpadara atkarīgs no viņa, līdzīgi kā tas bija Staļina laikā.
Tomēr ievērojama atšķirība bija Putina atbalsts Krievu Pareizticīgās baznīcas (KRB) atdzimšanai kā faktoram Krievijas dzīvē. Padomju režīms reiz to noraidīja kā nebūtisku krievu tautas dzīvē, bet KRB tika atjaunota kā Krievijas vēstures un nacionālisma izjūtas pamatelements. Taču bija kāds pavērsiens. Tā vietā, lai atsāktu savu lomu kristīgās ticības veicināšanā, atbalstot savus ideālus, KRB ir ļāvusi sev kļūt par politisku instrumentu, kas atbalsta Putina režīma vissliktākās zvērības, un kļūt par vēl vienu tā atkarīgo. Dziļi iesakņojušās ticības, nacionālisma izjūtas un likteņa apvienojums, kā arī spēcīga un bailīga līdera Putina personā, ir radījis vēl vienu personības kultu, kas iestrādāts Krievijas ētosā. Kareivīga retorika veicina šo naratīvu. Lai cik maldīgs būtu liktenis, šķiet, ka svarīgs ir nodoms.
Viens no spilgtākajiem piemēriem tam, cik plaša ir retorika, kas atbalsta kultisma valodu, ir Dmitrija Medvedeva, pašreizējā Krievijas Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieka un bijušā Krievijas prezidenta (2008.–2012. g.), nesenā sātanisma popularizēšana. Nesenā runāviņš atsaucas uz "trakajiem nacistu narkomāniem" Ukrainā un nepieciešamību "apturēt elles augstāko valdnieku", iespējams, norādot uz Amerikas Savienoto Valstu un to Rietumu sabiedroto lomu Ukrainas atbalstīšanā. Vienkārši sakot, tā ir labā un ļaunā cīņa, un uzsvars tiek likts uz domu, ka Putina režīms ir vienīgais patiesības nesējs un ka viss pārējais ir "sarežģīti meli".
Šeit nav skaidrāks Voltēra pamācība, ka “tie, kas var likt jums ticēt absurdiem, var likt jums pastrādāt zvērības”. Šķiet, ka tautu var piespiest pastrādāt zvērības, kad tā ir kļuvusi apņēmusies kalpot kultam, un tā ir kļuvusi apņēmusies kalpot kultam, kad tā ir sākusi ticēt absurdiem.
Virkne slepkavību, kuru mērķis ir politiskie konkurenti, žurnālisti, aktīvisti, valdības amatpersonas un oligarhi, kuri apšauba Putina leģitimitāti vai viņa režīmu, nav spējusi apklusināt opozīciju. Tomēr ar tādu pašu mēru Putinam ir izdevies izveidot un uzturēt uz bailēm balstītu autoritāru režīmu, kas turpina dominēt Krievijas sabiedrībā ar naratīvu, kas iemieso nacionāla likteņa izjūtu, neskatoties uz tā acīmredzamo kriminālo trūkumu pamatu. Tādējādi paranoisks līderis atkal ir izveidojis kultu, kas cenšas uzturēt priekšstatu, ka tas vien nodrošinās valsts nākotni, taču nekas nevarētu būt tālāk no patiesības.
Autortiesības @Kost Elisevich, MD, PhD 2022. Visas tiesības aizsargātas. Jebkura šī satura nelikumīga reproducēšana novedīs pie tūlītējas tiesvedības.
Vau! Vēlreiz paldies.