Globālā krievu bakas

Vladimira Putina ļaunprātība sniedzas tālu aiz Ukrainas robežām. Krievijas tuvākās kaimiņvalstis Eiropas Savienībā (ES) var apliecināt dažādos līdzekļus, ar kuriem tās tiek apdraudētas – mākslīgi veidota masveida migrācija, kuras mērķis ir destabilizēt sabiedrisko kārtību, kiberuzbrukumi finanšu un valdības iestādēm, dezinformācijas kampaņas, kas vērstas uz sabiedrības sūdzībām, sabotāža, slepkavības un citi šeit sīkāk aprakstītie paņēmieni. Tomēr teritoriālais tuvums nav priekšnoteikums Krievijas iejaukšanās. Līdzīgas pieejas ir piemērotas citām valstīm visā pasaulē un jo īpaši Rietumos, kuras Putins uzskata par savu arhetipisko ienaidnieku, kā tas ir raksturīgi viņa padomju audzināšanai.

Putina vadībā Krievija ir ieguvusi reputāciju, ka atbalsta izcilību, un līdz ar to arī tiesību apziņu, kas ļauj attaisnot kaimiņvalsts, piemēram, Ukrainas, nelikumīgu iebrukumu, balstoties uz iztēles izdomājumiem. Starp tiem ir absurds priekšstats par fašistisku režīmu Ukrainā, kas apdraud Krievijas pastāvēšanu, kad tai pašai par to pašai ir jāsūdzas; vēl viens ir fantāzijas priekšstats, kas radies 19.gadsimta Krievijas historiogrāfijā, apgalvojot, ka Ukrainas izcelsme ir agrīna Krievijas versija. Visbeidzot, pastāv uztvertie draudi, ka Ziemeļatlantijas līguma organizācija (NATO) mēģina graut Krievijas drošību, lai gan patiesībā tieši Krievija ar savām vēsturiski imperiālistiskajām ambīcijām rada draudus, kā to var apliecināt bijušās Varšavas pakta valstis Austrumeiropā. Turklāt Baltijas valstis un nesenāk arī Somija un Zviedrija ir sapratušas tos pašus riskus, kas saistīti ar kopīgas robežas vai vismaz zināmas tuvības dēmonam dalīšanu.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins divu dienu vizītē Uzbekistānā 2024. gada maijā cīņas ar Ķīnu un Turciju par ietekmi Centrālāzijas visapdzīvotākajā valstī laikā. Foto autors: Madina Nurmanova.

Brutālums, ar kādu Putina karš ir ticis izvests Ukrainā, ir labi dokumentēts , un pagaidām tas ir kodols, pēc kura sākotnēji var spriest par viņa noziedzīgo darbību. Tomēr viņa centienu apjoms globālā mērogā ir jāpārskata, lai saprastu, kāpēc tas ir jāapstrīd un jāuzvar globālajai sabiedrībai kopumā. Starptautiskajai kārtībai, kas tika izveidota drīz pēc pasaules pēdējā lielā kara beigām, gandrīz pirms 80 gadiem, ir daudz kas likts uz spēles.

Sīrijas pilsoņu karš un Krievijas agresija

Nemieri Sīrijā izcēlās 2011. gadā ar valsts mēroga tautas protestu, kas apstrīdēja Bašara al Asada represīvo režīmu, atspoguļojot iepriekšējās reakcijas uz autoritāro varu Ēģiptē un Tunisijā Arābu pavasara laikā. Pēc režīma smagi bruņotas reakcijas uz nemieriem, ko atbalstīja Krievija un Ķīna, izcēlās pilsoņu karš. Abas valstis uzlika veto turpmākajām Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Drošības padomes rezolūcijām, kurās tika nosodīta Asada rīcība. Irāna nosūtīja ieročus Asadam, un tās filiāle Libānā Hezbollah nosūtīja kaujiniekus. 2013. gadā pret nemierniekiem tika izmantoti ķīmiskie ieroči, neselektīvi nogalinot nevainīgus civiliedzīvotājus viņu tuvumā. Krievija jau kara sākumposmā bija iesaistījusies, atbalstot valdības spēkus, piegādājot ievērojamu daudzumu ieroču un aprīkojuma.

Karte, kurā Sīrija attēlota kā piekrastes vārti uz Tuvajiem Austrumiem un tagad kā stratēģisks Krievijas militārais objekts ar Vidusjūras jūras spēku bāzi, lidlauku un citām sauszemes militārajām iekārtām. Kartes autors: Metjū Nikolss1

2015. gada septembrī Krievija fiziski iesaistījās karā pēc Asada lūguma palīdzēt sakaut viņa Sīrijas opozīciju un Irākas un Levantes Islāma valsti (ISIL). Tika uzsākta plaša gaisa triecienu kampaņa pret opozīcijas atbalsta punktiem. Putina ģeopolitiskais mērķis bija divējāds: pirmais — mazināt ASV ietekmi Tuvajos Austrumos un otrais — iegūt stratēģisku atbalstu Vidusjūras piekrastē, paplašinot Krievijas ietekmi uz Ziemeļāfriku un Sarkanās jūras reģionu. Krievijas īpašie spēki un Putina algotņu "Vagnera grupa" ļāva lietā savu brutalitāti, koncentrējot savu izdedzinātās zemes pieredzi gan uz civiliedzīvotājiem, gan uz militāriem mērķiem. Interesanti, ka no pēdējiem mērķiem 80 % Krievijas gaisa uzbrukumu 2016. gadā bija vērsti pret Sīrijas opozīcijas kaujiniekiem, kas bija iesaistīti cīņā pret ISIS, pakļaujot Sīrijas sabiedrību teroristu organizācijas ekstrēmistu draudiem. Tomēr ISIS līdz 2019. gadam galu galā zaudēja kontroli pār visām savām Tuvo Austrumu teritorijām amerikāņu, kurdu un Irākas spēku centienu dēļ, neskatoties uz Krievijas iejaukšanos.

Saskaņā ar Sīrijas Cilvēktiesību tīkla, neatkarīgas novērošanas grupas, kas atrodas Apvienotajā Karalistē (AK), datiem, līdz 2016. gada martam Krievijas gaisa triecienos bija nogalināti vairāk nekā 2000 civiliedzīvotāju. Tas tika panākts, neselektīvi izmantojot kasešu bumbas, aizdedzinošus materiālus, kas saturēja alumīnija pulveri un dzelzs oksīdu, kas izraisīja smagus caururbjošus apdegumus, un termobāriskos ieročus, kas detonēja aerosola sprādzienbīstamu elementu, nosmacinot un apdedzinot tā upurus. Līdz 2018. gada 30. aprīlim, pēc 31 mēnesi ilgas Krievijas bombardēšanas, tā pati novērošanas grupa ziņoja par 7700 civiliedzīvotāju upuriem, starp kuriem 1851 bija bērns, kas jaunāks par 18 gadiem. Amnesty International šīs kara metodes ir nosaukusi par starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem , kas Krievijas militārpersonām ir vairāk nekā labi pazīstama lieta.

Alepo, iekšzemes pilsēta ar vairāk nekā 3 miljoniem iedzīvotāju (2010. gadā) Sīrijas ziemeļos, tika atstāta drupās pēc ilgstošām cīņām, kurās piedalījās intensīvi Krievijas un Sīrijas gaisa triecieni un sauszemes uzbrukumi. Foto autors: AAndrea Bakhausa

Galu galā Krievijas iejaukšanās, šķiet, ir nodrošinājusi Asada varu, atstājot Sīriju strupceļā ar nemiernieku spēkiem. Līdz 2023. gada vidum Krievija bija izveidojusi 105 militāros objektus Sīrijā, un Asada režīms deva zināmus solījumus par tās pastāvīgu klātbūtni , lai saglabātu stabilitāti valstī. Krievijas divas galvenās militārās bāzes ir Hmeimimas gaisa spēku bāze Latakijā, piekrastes ostas pilsētā Sīrijas ziemeļos, un jūras spēku bāze Tartusā, 53 jūdzes uz dienvidiem, kur atrodas daļa no Krievijas Ziemeļu flotes, kas pašlaik sastāv no trim desanta kuģiem. Kopš 2015. gada valstī pastāv cieša sadarbība starp Irānu, kurai ir sava militārā klātbūtne Sīrijā, un Krieviju

Krievijas ierocis Sīrijas migrācijā

Liela cilvēku plūsma, galvenokārt no Sīrijas, virzījās uz Eiropu, un to izraisīja Krievijas bombardēšanas kampaņas ārkārtīgā vardarbība, atbalstot Asada spēkus. Līdz 2016. gada sākumam gandrīz 129 500 migrantu un pa sauszemi vēl 1545, lielākais vairums no viņiem ceļoja caur Grieķiju. Šādas milzīgas cilvēces plūsmas izmantošana rada ne tikai robežu un humanitārās krīzes, bet arī haosu un sabiedrības nesaskaņas tajās valstīs, kurām vēl jātiek galā ar pieplūdumu. Ksenofobi un natīvistiski spēki veicina politiskas kustības un populistiskus uzskatus , kas Eiropas demokrātijas kontekstā var radīt nopietnu šķelšanos, kas atkal darbotos par labu Krievijai.

Tas viss palīdzēja ne tikai izraisīt politisku un sociālu nestabilitāti Eiropā, bet arī novērst Rietumu uzmanību no konflikta, kas izcēlās Krievijas apzinātās paramilitārās iebrukuma Krimā un Ukrainas austrumos laikā 2014. gadā, kam sekoja Krimas nelikumīgā aneksija . Astoņus gadus ilgušais konflikts turpinājās Donbasā, Ukrainas austrumu reģionos, Krievijas paramilitārajām operācijām atbalstot vietējos dumpīgos elementus, kas konfrontēja Ukrainas spēkus pirms Krievijas tiešā iebrukuma 2022. gada februārī. 

Ironiski, ka, neskatoties uz problēmām, ko tā radīja Sīrijā, Krievija bloķēja Sīrijas bēgļu ieceļošanu vai pakļāva viņus vēl lielākai naidīgumam, kad viņi lūdza patvērumu. Putina pārstāvis Dmitrijs Peskovs, šķietami neapzinoties Krievijas iesaisti šajās ciešanās, ieteica, ka valstīm, kas ir atbildīgas par bēgļu krīzes izraisīšanu, būtu jāsedz izmaksas. Patvēruma trūkums sīriešiem Krievijā lika 5500 no viņiem turpināt ceļu uz ziemeļiem, lai šķērsotu Borisogļebskas-Storskogas robežšķērsošanas punktu aptuveni 70° ziemeļu platuma grādos un nokļūtu Norvēģijā, pirms šī ieceļošana tika slēgta. Situāciju sīriešiem vēl vairāk pasliktināja tas, ka dažiem tika uzlikts naudas sods par to, ka Iekšlietu ministrijā viņi uzdeva sevi par nelegāliem bēgļiem. Kad policija viņus pieķēra, viņi tika nosūtīti uz migrācijas aizturēšanas centriem, kur draudēja deportācija, atgriežot viņus konflikta zonā.

Krievijas un Baltkrievijas sazvērestība uz ES robežas

Paplašinot nemilitārā hibrīdkara tēmu, Krievijas partnerība ar Baltkrieviju un tās diktatoru Aleksandru Lukašenko ir devusi Putinam vēl vienu iespēju radīt robežu haosu citā ieceļošanas punktā, šoreiz apdraudot Poliju un Lietuvu. 2021. gadā, tikai dažus mēnešus pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, Baltkrievijas varas iestādes atviegloja vīzu prasības, mudinot tūkstošiem migrantu no konfliktu plosītajām Tuvo Austrumu valstīm, piemēram, Irākas, Sīrijas, Jemenas un Afganistānas, ierasties Baltkrievijā. Ceļošanu atviegloja Baltkrievijas valsts pārvaldītā aviokompānija, un migranti tika izmitināti valdības viesnīcās. Tomēr Baltkrievijai trūka humānās palīdzības, un tā drīzāk vēlējās viņus virzīt uz savu 250 jūdžu garo robežu ar Poliju un kaimiņvalstīm Lietuvu un Latviju. Daži migranti ieradās ar Krievijas vīzām, kas liecināja, ka viņiem caur Krieviju ir atvieglota ceļošana ar citiem līdzekļiem. Šī pēdējā iezīme bija kļuvusi daudz acīmredzamāka līdz 2024. gada pavasarim.

Karte, kurā redzama Baltkrievija, kas ir tiešais tranzīta objekts tās dominējošajam austrumu partnerim Krievijai uz ES, ar robežu ar Poliju, Lietuvu un Latviju. Kartes autors: Mišela Ursi.

Tobrīd šī rīcība it kā bija atbilde uz ES sankcijām, kas tika noteiktas pēc Lukašenko brutālās politisko oponentu un protestētāju apspiešanas, kuri apstrīdēja viņa atkārtotu ievēlēšanu 2020. gadā pēc 27 gadiem pie varas. Režīms bija sagrozījis vēlēšanu sistēmu, ļaujot Lukašenko saglabāt to, kas faktiski bija diktatūra . Robežturmulsijas šķita stratēģiski horeogrāfiskas, lai tās atbilstu Krievijas vajadzībām tajā laikā, jo vēl viens liels migrantu pieplūdums ES vēl vairāk veicinātu sociālos un politiskos nemierus, mudinot labējos ekstrēmistus ES reaģēt. Līdz 2021. gada rudenim, kamēr tas viss notika, bija kļuvis vairāk nekā acīmredzams, ka Krievija piesaista karaspēku gar Ukrainas robežu, palielinot iebrukuma iespējamību.

Tikmēr migranti Baltkrievijā ne tikai lielā skaitā pulcējās gar ES robežu, bet arī kļuva arvien agresīvāki, izvēršot vardarbības. Situāciju pasliktināja Baltkrievijas robežpatruļas iesaistīšanās, kas atbalstīja nelegālu robežas šķērsošanu, novirzot migrantus uz neaizsargātām zonām un mēģinot apžilbināt pretinieku robežsargus ar lāzergaismām. It kā uzsverot abu režīmu sadarbību šajā krīzē, Krievija un Baltkrievija rīkoja militāras mācības blakus Polijas un Baltkrievijas robežai, kamēr tūkstošiem migrantu vēlā rudenī bija iesprostoti salstošos un arvien antisanitāros apstākļos. Līdz tam laikam uz robežas bija izvietoti aptuveni 15 000 Polijas karavīru, reaģējot uz strupceļu, kas bija izveidojies, ES cenšoties apspiest mākslīgi radīto krīzi. Tika uzstādītas plašas barjeras un izveidota 200 metrus plata aizlieguma zona, lai apturētu migrantu plūsmu, taču problēma turpinās līdz pat mūsdienām, un Krievijas iesaistīšanās ir skaidrāk definēta.

Krievijas-Gruzijas karš 2008. gadā

Pirms iebrukuma Ukrainā Putins 2008. gada augustā uzbruka Gruzijai. Nemieri Gruzijas ziemeļu reģionos Abhāzijā un Dienvidosetijā pastāvēja kopš tās neatkarības pasludināšanas no Padomju Savienības 1991. gadā. Krievijas atbalstītā separātistu kustība šajos divos reģionos bija nepieciešams pamats Putinam iesaistīties Gruzijas lietās, kad Dienvidosetijā izcēlās karadarbība. Kopš 2001. gada Putins centās graut reģiona saikni ar Gruziju. Putina ambīcijas Gruzijā vēl vairāk veicināja pēdējās pieaugošā prorietumnieciskā nostāja un interese pievienoties NATO, kas bija apņēmusies īstenot šo projektu 2008. gada Bukarestes samitā . Krievijas nodomi attiecībā uz Abhāzijas un Dienvidosetijas nākotni kļuva skaidrāki, kad Krievijas vēstnieks NATO brīdināja, ka šādos apstākļos Krievija centīsies panākt to neatkarību. Kad Gruzijas spēki iejaucās, lai apspiestu vardarbību Dienvidosetijā, viņi saskārās ar Krievijas karaspēku, kas bija nelikumīgi iebraucis reģionā. Nepatiesas apsūdzības par genocīdu pret Krievijas civiliedzīvotājiem reģionā deva Putinam ieganstu sākt pilna mēroga karu pret pašu Gruziju, attaisnojot uzbrukumu ar humāno " miera piespiedu " pasludinājumu.

Gruzijas karte Melnās jūras austrumu krastā un Krievijas karte ziemeļos, kurā redzami tās "autonomie" ziemeļu reģioni Abhāzija ar ievērojamo piekrasti un Dienvidosetija bez pieejas jūrai, kas abi starptautiski atzīti par suverēnās Gruzijas daļu. Kartes autors: Pīters Hermess Furjans

Krievijas gaisa apšaude notika Dienvidosetijā un ārpus tās, kam sekoja Gruzijas Melnās jūras piekrastes jūras blokāde. Pēc tam, kad Francijas prezidents Sarkozī bija vienojies par pamieru, Krievija atzina Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību. Atzīšana tika pasludināta tikai, lai apstiprinātu to autonomo statusu, kas jau bija noteikts 20. gs. deviņdesmito gadu sākumā, bet joprojām bija Gruzijas sastāvdaļa. Kara dēļ sākotnēji bija pārvietoti 192 000 cilvēku, un sešus gadus vēlāk vairāk nekā 20 000, galvenokārt etniskie gruzīni, joprojām nebija atguvuši savas mājas. 2021. gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludināja Krieviju par atbildīgu cilvēktiesību pārkāpumiem tās militārās iesaistes laikā, un 2022. gadā Starptautiskā Krimināltiesa apsūdzēja noteiktus Krievijas pilsoņus kara noziegumos pret etniskajiem gruzīniem.

Gruzijas protests galvaspilsētā Tbilisi 2024. gada aprīlī, demonstrējot tautas sašutumu par valdības prokrievisko nostāju un par antidemokrātisku uzskatītu likumprojektu pieņemšanu, mēģinot apspiest neatkarīgos plašsaziņas līdzekļus. Foto autors: Džordžs Helašvili.

Krievija ir pārņēmusi faktisku kontroli gan pār Abhāziju, gan Dienvidosetiju, neskatoties uz to, ka šie reģioni joprojām starptautiski tiek atzīti par Gruzijas daļu. Turklāt katrā no reģioniem tā ir izvietojusi ievērojamu skaitu militārpersonu, no kurām dažas nesen ir pārceltas uz karu Ukrainā. Vien Dienvidosetijā ir izveidotas piecas pastāvīgas militārās bāzes. Papildus teritorijas iegūšanai Krievija plāno turpināt izmantot Abhāzijas 133 jūdzes garo Melnās jūras piekrasti, kur tā cenšas izveidot lielu jūras spēku bāzi Očamčiras ostā, neraugoties uz Gruzijas parlamenta. Ostā pašlaik atrodas vairākas Krievijas Federālā drošības dienesta (FSB) patruļkuģu atrašanās vieta. Krievijas mūsdienu vēsture, pieprasot teritorijas apšaubāmos apstākļos, ir bijusi saskaņā ar tās vispārējo politiku par teritoriālu iegūšanu militāras okupācijas ceļā, kā tas bija Kaļiņingradā pēc Otrā pasaules kara.  

Krievijas kiberuzbrukumi ārvalstīm 

Kibernoziedzība ir kļuvusi par starptautisku parādību, kas lielā mērā ir vērsta uz finansiāla labuma gūšanu. Tomēr Krievijas aģenti Putina režīma laikā uzsāka kiberizlūkošanas procesu kā hibrīdkara līdzekli, lai sniegtu Krievijai stratēģiskas priekšrocības, graujot būtiskas intereses tajās valstīs, kuras tā uzskatīja par pret sevi vērstām. 2012. gada Valdaja konferencēPutins apsprieda ārpolitiku ar nosaukumu "Krievija un mainīgā pasaule", kurā viņš pieminēja "maigās varas" izmantošanu instrumentu un metožu matricas veidā, lai sasniegtu ārpolitikas mērķus bez ieroču izmantošanas. Viņš norādīja, ka šīs metodes tiek izmantotas, lai provocētu ekstrēmistisku un nacionālistisku attieksmi, manipulētu ar sabiedrību un iejauktos suverēnu valstu iekšpolitikā, taču nepieminēja, ka Krievija jau ir iesaistīta līdzīgās darbībās. Aptuveni tajā pašā laikā Valērijs Gerasimovs, Putina vadītais Krievijas Bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks un iespējamais tā sauktās "Gerasimova doktrīnas" autors, izvirzīja ideju par jaunu karadarbības metodi, kas paredzēja nemilitāro spēju integrāciju, lai nodrošinātu stratēģiskas priekšrocības, graujot pretinieka drošību un politisko gribu.

2007. gadā Igaunija, bijusī Padomju Savienības satelītvalsts, izstrādāja plānus pārvietot Krievijas Otrā pasaules kara memoriālu no savas galvaspilsētas Tallinas, kas pamudināja saniknoto Putinu reaģēt, atspējojot valsts internetu ar izkliedēta pakalpojuma atteikuma (DDOS) kiberuzbrukumu, kas ilga trīs nedēļas. Valsts un privātā sektora organizācijas tika ietekmētas, pārslogojot valsts un komerciālās tīmekļa vietnes ar nevēlamu datplūsmu, padarot tās nepieejamas. Šī bija pirmā zināmā epizode, kad viena valsts ar šādu uzbrukumu apdraudēja citas valsts drošību un neatkarību. Atskatoties pagātnē, Krievija pierādīja šāda veida iebrukuma efektivitāti kā vēl vienu hibrīdkara , kas drīz vien tiktu pielietots arī citur.

Gan Gruzija, gan Ukraina bija uzbrukumu mērķis arī 2007. gadā, iekļaujot "viltus ziņas", lai grautu demokrātiskos principus un polarizētu viegli manipulējamus sabiedrības elementus. 2008. gadā, kad Lietuva aizliedza novecojušu padomju simbolu izmantošanu, krievu hakeri sabojāja tīmekļa vietnes ar bijušās Padomju Savienības simboliem. Koordinēta Krievijas militārā un kiberdrošības pakalpojumu avārija pirmo reizi tika veikta 2008. gada Krievijas-Gruzijas kara , traucējot Gruzijas iekšējo komunikāciju. 2009. gadā Krievija veica kiberuzbrukumus divām Neatkarīgo Valstu Sadraudzības valstīm, kas ar to ir sadarbojušās, Kirgizstānai un Kazahstānai. Pirmajā gadījumātas bija saistīts ar Kirgizstānas prezidenta Bakijeva piespiešanu izlikt amerikāņu militāro bāzi. Otrajā gadījumā tā izskatīja sūdzību par plašsaziņas līdzekli, kas publicēja Kazahstānas prezidenta Nazarbajeva paziņojumu, kurā viņš kritizēja Krieviju.

Krievijas hibrīdkara mašīnas, kas darbojas GRU (Krievijas militārā izlūkdienesta) pakļautībā, reprezentatīvs attēls. Fotoattēla autors: Vvchal.

Otrs koordinēts militārs un DDoS uzbrukums, kas bija 32 reizes lielāks nekā 2008. gadā Gruzijai veiktais uzbrukums, apdraudēja interneta saziņu Ukrainā, kad Krievijas paramilitārie spēki 2014. gada martā ieņēma Krimu. Tā paša gada maijā, neilgi pirms Ukrainas prezidenta vēlēšanām, Krievija uzlauza tās vēlēšanu komisiju, lai gan ukraiņi ātri atrisināja problēmu, vēlāk arestējot hakerus.

Tika konstatēts, ka 2015. gadā Krievijas hakeri ir iekļuvuši Vācijas Bundestāga datoru tīklā, mēģinot piekļūt Vācijas politiķu un NATO administratīvajiem tīkliem. Papildu bažas radās 2016. gadā, kad tika sniegti pierādījumi, ka Vācijas parlamenta vēlēšanās nākamajā gadā notiks Krievijas kiberiejaukšanās , mēģinot vājināt pašreizējo kancleri Angelu Merkeli. Krievijas ārvalstu aktivitātes turpinājās, hakeriem iegūstot piekļuvi ASV Demokrātiskās partijas datoru tīklam un tās amatpersonu e-pastiem, kas pēc tam tika izplatīti visā pasaulē, izmantojot WikiLeaks. Ielaušanās nepārprotami bija paredzēta, lai grautu Hilarijas Klintones kandidatūru prezidenta amatam. Somijas Ārlietu ministrija 2016. gadā tika informēta, ka to 2013. gadā apdraudēja Krievijas hakeri un ka tolaik tā bija daļa no plašākas kampaņas, kurā piedalījās vairāk nekā 50 valstis.

Nesenie Krievijas kiberuzbrukumi ir izraisījuši haosu slimnīcās Apvienotajā Karalistē, aizsardzības, aviācijas un kosmosa uzņēmumos un politiķu vidū Vācijā un Čehijā, kā arī kritiskās infrastruktūras objektos Zviedrijā, Lietuvā, Polijā un Slovākijā. Liela daļa aktivitāšu ir saistīta ar grupu (“Fancy Bear”), kas saistīta ar Kremļa Krievijas Federācijas Bruņoto spēku Ģenerālštāba Galveno pārvaldi (GRU) jeb vienkārši Krievijas armijas galveno izlūkošanas pārvaldi. Uzbrukumi turpina uzņemt apgriezienus visā pasaulē, īpaši Rietumos, un līdz ar to tiek pastiprināta modrība un veikti atbilstoši pretpasākumi.

Krievu algotņu iebrukums Āfrikā

Jau ilgstoši Krievija ir iejaukusies Āfrikas valstu lietās kā pirmā no vairākām valstīm, kas cenšas iegūt ietekmi, lai gan tās agresīvās metodes un motīvi ir izrādījušies daudz savtīgāki. Tās mērķis ir bijis iegūt bagātību un graut demokrātijas, atbalstot autoritārus režīmus, ar kuriem vienošanās var vieglāk panākt tiešos darījumu attiecību veidos, nevis izmantojot parlamentāro debašu neskaidrības. Papildus tiešai militārai iesaistei Kremlim piesaistīto Vāgnera grupas algotņu izvietošanā apvērsumu atbalstam Krievija ir ieviesusi dezinformācijas kampaņas, iejaukusies valsts vēlēšanās, mainījusi ieročus pret piekļuvi resursiem un pārņēmusi valsts drošības dienestus.

Krievijas paramilitārā spēka, Vāgnera grupas, insignijas, kas tagad oficiāli integrētas Krievijas armijā pēc Putina slepkavības pret tās vadītāju Jevgēņiju Prigožinu 2023. gada augustā. Attēla autors: Fly Of Swallow Studio

Krievija ir bijusi galvenais dezinformācijas izplatītājs Āfrikā, sponsorējot 80 kampaņas 22 valstīs un pārstāvot gandrīz 40% no visām šādām kampaņām. Tās iekļaušana kopā ar Ķīnu, Apvienotajiem Arābu Emirātiem, Saūda Arābiju un Kataru veido gandrīz 60% no dezinformācijas kampaņām kontinentā. Ir parādījušās starptautiskas kampaņas, no kurām 16 pieder Krievijai, kas izplata anti-Rietumu noskaņojumu, un divi ievērojami dezinformācijas dalībnieki, kas saistīti ar Krieviju, kopā piesaista vairāk nekā 28 miljonus sekotāju sociālajos medijos. Vāgnera grupa ir izmantojusi dezinformāciju, lai īpaši vērstos pret Mali, Burkinafaso un Nigēru Rietumāfrikā. Lai saglabātu varu, militārās huntas Mali un Burkinafaso ir kļuvušas atkarīgas no Krievijas atbalsta. Kopš varas sagrābšanas 2020. gadā Mali hunta ir atkārtoti lauzusi savu apņemšanos attiecībā uz pārejas grafiku, vienlaikus ļaujot valsts drošības un ekonomiskajiem apstākļiem satraucoši pasliktināties. Taureg separātistu koalīcija nesen guva smagu sakāvi Mali spēkiem un tās Vāgnera sabiedrotajiem pie Alžīrijas robežas, parādot, ka Krievija ar savu rīcību ir tikai radījusi lielāku nestabilitāti un cietusi no sekām. Līdzīga situācija ir izveidojusies Nigērā pēc militārā apvērsuma 2023. gada jūlijā, pasliktinoties valsts drošībai, ekonomikai un sociālajai labklājībai. Visi iepriekšējās demokrātiskās vadības laikā gūtie panākumi ir faktiski iznīcināti, un islāmistu grupējumi tagad rada nemierus un piespiež huntu izvietot krievu algotņus apmaiņā pret ieguves tiesībām valsts zelta saturošajos reģionos.

Pēc tam, kad Putins nogalināja Jevgēņiju Prigožinu, Vāgnera grupas līderi, un grupa tika iekļauta Krievijas armijā, vairs nevar attaisnot Putina režīma ticamu noliegumu par grupas pastrādātajiem sistēmiskajiem cilvēktiesību pārkāpumiem (piemēram, spīdzināšanu, laupīšanu, tūlītēju nāvessodu izpildi, seksuālu vardarbību). Galu galā šo krievu vervēšana ir tikai saasinājusi vardarbību un ciešanas, ko cieš cilvēki. Diemžēl daži Āfrikas līderi ir uzskatījuši Krieviju par līdzekli savas varas attaisnošanai, un Krievija ir bijusi tikai pārāk labprāt viņus izmitinājusi , daudz neieguldot šajā procesā. Vēl viens labs pēdējam piemērs ir vērojams kopš 2020. gada Centrālāfrikas Republikā (CĀR), kur Vāgnera grupa ir centusies izmantot tās zelta, dimantu, urāna un naftas resursus apmaiņā pret drošību, ko tā piedāvā, atbalstot Faustīna-Aršanža Tuaderas režīmu.

Vāgnera algotņu saasināto nemieru Āfrikā atvasinātā ietekme ir bijusi masveida cilvēku pārvietošana dažādās konfliktu zonās, īpaši Sāhelā un Centrālāfrikā. Vienīgi Centrālāfrikas Republikā līdz 2021. gada beigām 722 000 cilvēku bija pārvietoti iekšzemē. ANO Humānās palīdzības koordinācijas birojs lēsa, ka vairāk nekā 60% iedzīvotāju bija nepieciešama steidzama palīdzība. Daudzi devās migrācijā uz ziemeļiem, uz Tunisiju un Lībiju, lai izvairītos no bada un vardarbības. Savukārt Krievija ir izveidojusi divas militārās bāzes Lībijā, kuras kontrolē Vāgnera algotņi, izvietojusi GRU un specvienību personālu, kā arī izvietojusi S300 pretgaisa aizsardzības sistēmas, it kā cenšoties nostiprināt savu ietekmi stratēģiski tuvu Dienvideiropai. Vāgnera personāls ir arī iesaistījies nelegālās migrācijas uz Eiropu veicināšanā, risinot sarunas ar kontrabandistiem, kas ir ielauzušies piekrastē. Tāpat kā rietumu virzienā notiekošās migrācijas gadījumā no Tuvajiem Austrumiem caur Baltkrieviju, ir notikusi ievērojama migrantu plūsma Eiropas dienvidu piekrastes virzienā, īpaši uz Itāliju caur Ziemeļāfriku, lai Krievijas vajadzībām atkal atbilstu destabilizēt sabiedriskās un valdības institūcijas ES.  

Krievijas gājiens Venecuēlā

Krievijas vēlme iesakņoties autoritārismam Venecuēlā piepildījās, kad 1999. gadā pie varas nāca marksisma līderis Hugo Čavess, kura populistiskā platforma piesaistīja strādnieku šķiru un nabadzīgos. Putins nāca pie varas drīz pēc tam, 2000. gadā, un iesaistījās centienos iesaistīt Latīņamerikas valstis Krievijas ietekmes sfērā, līdzīgi kā viņa bijušie Padomju Savienības līderi bija darījuši ar Kubu un Nikaragvu. Taču tagad mērķis bija plašāks, ar viņa vīziju par valstu piesaistīšanu jaunai pasaules kārtībai , kas izaicinātu ASV vadīto kārtību. Čavess pauda spēcīgu antisastāvniecisku noskaņojumu un drīz vien atbalstīja attiecības ar Krieviju, stiprinot tās ar militārā aprīkojuma iegādi par vairāk nekā 4 miljardiem dolāru. papildu vienošanās par sadarbību kodolenerģijas jomā, kosmosa aizsardzības sistēmu un kodolzemūdeņu nodrošināšanu līdz 2020. gadam.

Čavess nomira 2013. gadā, un ārkārtas prezidenta vēlēšanās viņu nomainīja viceprezidents Nikolass Maduro. korupcija bija iesakņojusies resursiem bagātajā Venecuēlā un kļuva par daudz lielāku problēmu Maduro laikā, kura demagoģija ir novedusi pie politiskas un sociālekonomiskās situācijas pasliktināšanās ar arvien pieaugošu bagātības plaisu. Tas ir izpaudies hiperinflācijā, ārkārtējā nabadzībā, pārtikas trūkumā, bezdarbā, nefunkcionējošā veselības aprūpes sistēmā, pieaugošā noziedzības un mirstības līmenī, kā arī ievērojamā emigrācijā. Pēdējā kļuva par galveno grūtību avotu, kā rezultātā tika radīts spiediens uz ASV dienvidu robežu, īpaši Baidena administrācijas laikā.

Venecuēlas karte, kurā parādīts tās attālums no Panamas ASV dienvidu robežas virzienā un robeža ar Gajānu, kur Maduro ir izdomājis zemes strīdu, lai novērstu uzmanību no savām krāpnieciskajām darbībām nesenajās prezidenta vēlēšanās. Kartes kredīts: GR.Stocks

Kad Maduro 2018. gadā tika “atkārtoti ievēlēts” apstākļos, kurus kaimiņvalstis, ES, Kanāda un ASV uzskatīja par krāpnieciskiem, Krievija ātri un negodīgi atzina Maduro režīmu un kopā ar Ķīnu uzlika veto ANO Drošības padomes rezolūcijai, kas paredzēja jaunas prezidenta vēlēšanas. Tajā pašā gadā apmaiņā pret Krievijas palīdzību aizdevumu un glābšanas pasākumu veidā iepriekšējo gadu laikā Krievija ieguva īpašumā lielas daļas no vairākām Venecuēlas naftas atradnēm un kontroli pār divu Karību jūras reģiona dabasgāzes atradņu nākotnes ieguvi. Turklāt tā pārņēma 49,9% kontroli pār CITGO, Venecuēlas pilnībā piederošo ASV uzņēmumu, tostarp trim Meksikas līča piekrastes naftas pārstrādes rūpnīcām, apmaiņā pret 1,5 miljardiem dolāru. Līdz 2018. gada beigām Krievija bija ieguldījusi 1 miljardu dolāru Venecuēlas zelta ieguves rūpniecībā, un tika panākta vienošanās par papildu līgumiem par 600 000 tonnu kviešu piegādi un bruņojuma modernizāciju un uzturēšanu Venecuēlā.

Venecuēlas iekšējās nesaskaņas, Maduro autoritātes apšaubīšanas pēc krāpnieciskajām 2018. gada vēlēšanām un bažu par Krievijas investīcijām laikā Putina "Vagnera" algotņi 2018. gadā sāka ieceļot Venecuēlā, it kā lai aizsargātu Maduro. Papildus Venecuēlas kaujas vienību un režīmam labvēlīgo kaujinieku apmācībai "Vagnera" spēki ir iesaistījušies naftas pārstrādes rūpnīcu un vairāku Krievijas komercuzņēmumu aizsardzībā. Torija ieguve, radioaktīvs metāls, ko var izmantot gan kosmosa rūpniecībā, gan kodolreakcijās, ir kļuvusi par vēl vienu "Vagnera" aizsardzības objektu izveidotajās Krievijas ieguves operācijās. Tāpat grupa ir iesaistīta nelegālā zelta ieguvē , kur ir pārkāptas cilvēktiesības un nodarīts kaitējums videi.

Venecuēlas diktators Nikolass Maduro mītiņā 2024. gada aprīlī, atzīmējot apvērsuma pret viņa priekšgājēju, marksisma līderi Hugo Čavesu, 22. gadadienu. Fotoattēla autors: SStringerAL

2024. gada jūlija strīdīgās Venecuēlas prezidenta vēlēšanas, kuras acīmredzami sagrozīja plaša valdības iejaukšanās , un sekojošo protestu laikā Venecuēlas drošības spēku vidū bija redzami "Vagnera" algotņi . Nesenā Krievijas karakuģu ierašanās un ilgstošā klātbūtne Venecuēlā sakrita ar vēlēšanām, it kā lai raidītu vēstījumu, ka nepieciešamības gadījumā ir pieejams pastiprinājums. Turklāt Maduro nesenais teritoriālais strīds par kaimiņos esošo Gajānas Esekibo reģionu ir novedis pie Venecuēlas tuvumā esošā militārā lidlauka modernizācijas, militāro objektu paplašināšanas un tilta būvniecības, lai atvieglotu iekļūšanu teritorijā. Šķiet, ka šis incidents drīzāk ir bijis uzmanības novēršanas pasākums, lai novērstu uzmanību no vēlēšanām. Tomēr, ja ASV būtu spiestas rīkoties militāri jebkādā strīda eskalācijā, Krievijas klātbūtne situāciju sarežģītu.

Putina valsts atbalstītās noziedzīgās darbības

2024. gada jūlijā, Krievijas aģentu plāns nogalināt Armīnu Papergeru, piektā lielākā ieroču ražotāja Eiropā Rheinmetall AG izpilddirektoru un valdes priekšsēdētāju. Tas bija viens no vairākiem Krievijas plāniem nogalināt Eiropas aizsardzības nozares vadītājus, kuri atbalstīja Ukrainas aizsardzību pret Krievijas iebrukumu. Kā vēl viena Putina hibrīdkaraKrievija ir iesaistījusies vairākos projektos, kas ietvēra noliktavu dedzināšanu, vandālismu un spridzināšanas plānus, kas viss ir daļa no plašas sabotāžas operācijas NATO dalībvalstīs, kuras mērķis ir ieroču piegādes līnijas un to ražošanā iesaistītās personas. Lielākā daļa, ja ne visi, šķiet, ir saistīti ar Krievijas izlūkdienestu GRU.

Krievijas sabotāžas uzbrukumu plānošana un izpilde šogad ir saasinājusies ar nolūku palielināt Ukrainas atbalsta izmaksas. Ir pieņemta starpnieka metode, kurā Krievija tiešsaistē vervē simpatizētājus novērošanas un informācijas vākšanas nolūkos, kam seko iespējama interesējošās vietas iznīcināšana. Operācijas, šķiet, tiek veiktas tā, lai nepārspētu dusmīgas militāras atbildes izraisīšanas slieksni. Šīs intervences Putinam ir pazīstamas, pateicoties viņa zināšanām par padomju drošības dienestu spiegošanas operācijām. Aukstā kara sākumā, 20. gs. piecdesmitajos gados, padomju spēkiem bija paslēptas sprāgstvielu un ieroču kešatmiņas visā Rietumeiropā un, iespējams, arī ASV, un tie bija plānoti aktivizēt pēc pavēles, taču šie plāni nekad netika īstenoti. Rietumi lielākoties nav atklājuši šo krājumu atrašanās vietu, lai gan Putinam tās noteikti ir zināmas.

Putins citādi ir atjaunojis Krievijas valsts sponsorētas slepkavības, kuru pirmsākumi meklējami 2004. gadā, viņa prezidentūras sākumposmā, kad Čečenijas viceprezidents Zelimhans Janderbijevs, nacionālists, kurš cīnījās par Čečenijas neatkarību, Katarā tika sodīts ar nāvi, ko izdarīja divi Krievijas aģenti. virkne krievu trimdinieku un opozīcijas pārstāvju saindēšanas gadījumu ārzemēs, daži veiksmīgi, citi mazāk veiksmīgi. Slepkavībām, kas notiek Krievijā, ir vardarbīgāks profils – apšaudes, sprādzieni, "kritieni" no logiem vai pa vairākām kāpnēm, pakāršanās. Tagad apziņa, ka šīs personas, pret kurām paredzēts sodīt ar nāvi, ir citu valstu pilsoņi, pāršķir lappusi par šādu noziegumu būtību. Ir jāšaubās, vai par tiem atbildīgo valsti var piespiest saskarties ar sekām tādā veidā, kas piespiež to atturēties, kā tas bija jādara, kad tā pirmo reizi iebruka Ukrainā 2014. gadā.

Putins padomju laikā

Šķiet, ka Putins ir pārliecinājis savu tautu par Lielkrievijas nepieciešamību, kas pasludina sevi par dominējošu starp citām tautām, par kuru jābaidās par savu diženumu, lai tā varētu vadīt citas jaunā pasaules kārtībā, kurā citi autoritārie režīmi varētu justies spiesti piederēt. Viņš ir cietis neveiksmi, bet citi viņa režīma iekšienē vēl domās, vai viņi varētu sevi no jauna izgudrot un pieņemt līdzīgu diktatora tēlu ar līdzīgiem nodomiem. Padomju laikmeta mentalitāte joprojām ir saistīta ar nepieciešamību iesaistīties sacensībā, lai militāri pārspētu citus par katru cenu. Teritoriālie ieguvumi un globālās priekšrocības ir daudz svarīgākas par Krievijas tautas labklājību. Putina centieni īstenot šādas ļaunprātīgas darbības globāli beigās būs ļoti maznozīmīgi, kad viņa tauta būs militāri uzvarēta un ekonomiski sagrauta, guļot zemē Ķīnas priekšā. Viņa rādītais piemērs ar savu autoritāro pārvaldības formu, tāpat kā to darīja Padomju Krievijas vadītāji pirms viņa, atkal noved viņa tautu uz katastrofas robežas. Tā rīkojoties, Putins ar visā pasaulē veiktajām noziedzīgajām darbībām ir nostādījis Krieviju sliktā gaismā, demonstrējot pasaules sabiedrībai bēdas, ko tās savukārt ir radījušas. Daudz kas paliks nepiedots un atmiņā.

Eiropai ir jāpārstāj baidīties no Krievijas hegemonijas un domas par pagātnes atdzīvināšanu. Rietumiem ir jāredz beigas atkārtotam murgam, ko radījis vēl viens Krievijas režīms, kas nespēj mācīties no savas pagātnes un sava atkārtotā neveiksmju cikla. Ir pienācis laiks citādai Krievijas pārvaldībai, kas rūpējas par visas tautas, nevis atsevišķu pilsētu centru vajadzībām, un pārstāj radīt viltus ilūzijas par progresu, kad tik daudz kas apkārt neizdodas. Autoritāri aplūko demokrātijas absurdos aspektus – tiesu varu, kas dažkārt nepilda savu misiju, likumdevēju institūciju, kas kļūst tik polarizēta, ka progress kavējas, izpildvaru, kas šaubās savos spriedumos – un uzskata, ka ir labāks veids, kā lēmumu pieņemšanu atstāt vienkārši autokrāta un lojālu liekuļu rokās. Tomēr retrospektīvi viņi var pārāk vēlu atklāt, ka enerģijas tērēšana strīdiem demokrātiskajās institūcijās patiešām bruģē ceļu uz ilgstošu valsts labklājību un drošību. Pašas demokrātijas piedzīvo neveiksmi, kad šī enerģija izklīst, un atkal iesakņojas šauri domājoši populistiski priekšstati, atgriežot tautu autoritārā murgā.

Autortiesības @Kost Elisevich, MD, PhD 2024. Visas tiesības aizsargātas. Jebkura šī satura nelikumīga reproducēšana novedīs pie tūlītējas tiesiskas darbības.


2 domas par “Globālās krievu bakas”

Komentāri ir slēgti.