Vēstule Kamalai Harisai

Šeit nav nekādas pelēkās zonas. Vladimira Putina nodomi un rīcība identificē noziedznieku, kura rangs tiek piešķirts visnegaidītākajiem kara un ciešanu vaininiekiem, kādus cilvēce ir spējusi atkal izcelt. Tagad, trešajā kara gadā Ukrainā, Putins ir iesaistījis savu apmulsušo valsti postošā militārā kampaņā, kas to ir apkaunojusi visā pasaulē. Šis kauns slēpjas ne tikai Krievijas pastrādātajās zvērībās, kas joprojām tiek hronikās, bet arī atklāsmē, ka tai patiesībā trūkst kompetences efektīvi īstenot karu. Šo apkaunojumu vēl vairāk pastiprina Putins, kurš ir ķēries pie kodolieroču intervences draudiem, lai glābtos no daudz mazāka ienaidnieka bez kodolieročiem, kas ir pārspējis viņa spēkus gan uz sauszemes, gan jūrā. Tas viss notiek draudošas iekšējas katastrofas priekšā, ko veicina kara ekonomika, kuru nav iespējams uzturēt.

Tiklīdz tika atzīts, ka Ukraina ar savu vadību noturēs savu nostāju, Amerikas Savienotās Valstis (ASV), tās globālie partneri un līdzīgi domājošas brīvās pasaules kopienas valstis iesaistījās, lai palīdzētu. Atbalsts ir devis Ukrainai spēju pretoties Krievijas nepamatotajam uzbrukumam tās suverenitātei un veikt savu aizsardzību bez citu valstu spēku iesaistīšanas pret ienaidnieku, kas apdraud pašreizējo starptautisko kārtību. Jo īpaši Baidena administrācija ir vadījusi šos centienus, neskatoties uz republikāņu kongresa locekļu frakcijas radīto spriedzi, kuri ir apņēmušies ieņemt slikti pārdomātu izolācijas nostāju, kas mainīgi vai nu aizstāv Putina režīmu, vai kaut kādā veidā neizprot stabilas, ASV vadītas, uz noteikumiem balstītas starptautiskās kārtības vērtību.

Šī kara problēma ir bijusi nespēja to izbeigt. Vairāki ir nereāli uzlūkojuši diplomātiju kā ātrāku risinājumu, cerot, ka kaut kāds izrāviens būs iespējams, tiklīdz tiks saprasts, ka karš vienkārši izmaksā pārāk dārgi. Nav pierādījumu, ka Putinu varētu pārliecināt atkāpties, neatdodot Ukrainai lielu daļu savas teritorijas, kas apdraudētu tās dzīvotspēju kā nācijai. Šāds iznākums arī padarītu Krievijas iebrukuma nākotnē jautājumu par realitāti pasaulē, kur garantijas ir viegli sniegt, bet reti tiek ievērotas. Turklāt šāds Putina ieguvums palielinātu viņa popularitāti to autoritāro valstu vidū visā pasaulē, kas viņam ir snieguši viena vai otra veida atbalstu, no kuriem daudziem ir savas oportūnistiskas ambīcijas.

Šī nespēja efektīvi pabeigt Krievijas karu un izbeigt piedzīvotās ciešanas ir attiecināma uz Rietumu nepietiekamo taktisko lēmumu pieņemšanu, nodrošinot nepieciešamo bruņojumu, lai atbilstošā laikā uzbruktu ienaidniekam. Baidena administrācijas un Eiropas sabiedroto sniegtais pakāpeniskais atbalsts noveda pie neoptimāla rezultāta, kas tika sasniegts Ukrainas 2023. gada pretuzbrukumā. Situāciju pasliktina tas, ka ASV Kongresa finansējuma kavēšanās 2024. gadā apdraudēja Ukrainas aizsardzības operācijas, kad krievi uzbruka tās ziemeļaustrumu teritorijai. Neskatoties uz šīm viegli atzītajām neveiksmēm, atkārtotiem augstāko militāro vadītāju aicinājumiem rīkoties izlēmīgāk un pieaugošajām bažām par Krievijas neselektīvajiem uzbrukumiem civiliem mērķiem un infrastruktūrai, šī Rietumu kautrība ir saglabājusies. Šāda pieeja ir liegusi Ukrainai savstarpēju līdzvērtību kara vešanā, kas ir tikai veicinājusi Putina turpmāko agresiju un atriebības draudus. Kamēr Krievija turpina izmantot Ziemeļkorejas un Irānas bruņojumu pret Ukrainas civilajiem objektiem, Ukrainai ir aizliegts izmantot ASV un Eiropas bruņojumu pret Krievijas militāro infrastruktūru.

Tas, ka Rietumi turpina sniegt Krievijai priekšrocības šī kara vešanai, ir noslēpums. Papildus kļūdainām bailēm stāties pretī Krievijas karojošajai retorikai, vai patiesībā pastāv vēlme nogaidīt, kad beigsies ieilgušais karš ar pretinieku, kura izdzīvošana ir atkarīga no iznākuma, ko Rietumi paši nevar pieļaut? Neatkarīgi no tā, vai Putins paliks pie varas vai būs spiests atstāt savu vietu, vai pastāv vēlme redzēt viņa režīmu virzāmies uz priekšu? Un vai jauna starptautiskā kārtība, kurā dominē autoritāri vadītas valstis ar egocentriskām interesēm, šķiet pievilcīga perspektīva pasaulei, kas saskaras ar ievērojamiem klimata apdraudējumiem un vides postījumiem, pārmērīgi lielām un letālām nākotnes pandēmijām, starptautisku migrācijas spiedienu un pieaugošu bagātības nevienlīdzību?

Krievijas sakāve pieliek punktu Ukrainas tiešajām bažām, taču tā arī sniedz iespēju redzēt neveiksmīga režīma bojāeju un vēl vienu iespēju pārveidot Krievijas vadību, izmantojot labi domājošus krievus, kuri redz, ka viņu tauta atgūst morāles standartus, kas attaisno tās vietu globālajā sabiedrībā. Plašākā nozīmē šāds iznākums ir brīdinājums citiem represīviem režīmiem, kas varētu apsvērt līdzīgu nelikumīgu rīcību.

Autortiesības @Kost Elisevich, MD, PhD 2024. Visas tiesības aizsargātas. Jebkura šī satura nelikumīga reproducēšana novedīs pie tūlītējas tiesiskas darbības.