Lukašenko pret Baltkrieviju

Aleksandrs Lukašenko, Baltkrievijas diktators un šķietami lepns par to, nāca pie varas kā tās pirmais prezidents 1994. gadā pēc Padomju Savienības sabrukuma trīs gadus iepriekš. Būdams īsts vecā padomju režīma sekotājs, viņš saglabāja valsts īpašumā galvenās rūpniecības nozares un ieguva tiesības atlaist parlamentu, līdz 1996. gadam pakāpeniski nostiprinot savu ļoti centralizēto varu. Krievu valodai tika piešķirts līdzvērtīgs statuss baltkrievu valodai, un iepriekš izveidotās ekonomiskās saites ar Krieviju tika nostiprinātas, abām valstīm 1996. gadā izveidojot Sadraudzību. Pēdējā ar līguma parakstīšanu 1999. gadā pārtapa par Krievijas un Baltkrievijas savienības valsti. Šī savienības valsts formalizēja abu valstu ekonomiku integrāciju, kurai tika pievienotas arī gan izlūkdienesti, gan aizsardzības dienesti. Acīmredzot, daudz vājākā no abām valstīm, Baltkrievija, šajā vienošanās ietvaros iegūtu gan finansiālu, gan militāru drošību. Tomēr Lukašenko šis process nebija gluds.

Jau 1996. gadā bija radušās bažas, ka Lukašenko vēlme pēc ciešākām saitēm ar Krieviju novedīs pie Krievijas īstenotas galīgas aneksijas. Izcēlās protesti, kas kļuva pazīstami kā Baltkrievijas pavasaris, taču tie nebija pietiekami tālejoši, lai pārliecinātu jauno režīmu. Lukašenko autoritārisms vēl vairāk uzkurināja neapmierinātību, kad 1999. gadā sāka pazust opozīcijas līderi un zināmi aktīvisti tika ieslodzīti. Pirmie, Viktars Hančars, Anatols Krasovskis un Jurijs Začaranka, vēlāk tika nogalināti Iekšlietu ministrijas specvienības arestu rezultātā. Minskā, galvaspilsētā, tika organizēts Brīvības gājiens, kas notika tā paša gada oktobrī, izraisot vardarbīgu konfrontāciju ar nemieru policiju un OMON ("Speciālo policijas uzdevumu vienību"). Amnesty International vēlāk nosodīja veiktos arestus. Pasākums gan nedaudz aizkavēja Savienības valsts faktisko ieviešanu, taču tā oficiālais statuss saglabājās.

Lukašenko režīms apsūdzēja Baltkrievijas Cilvēktiesību centru (“Viasna”) 2001. gada prezidenta vēlēšanu “novērošanā”, un tāpēc 2003. gadā tas tika oficiāli likvidēts. Tā dibinātājam Alesam Beljackim 2022. gadā tika piešķirta Nobela Miera prēmija par viņa darbu kā demokrātijas atbalstītājam un cilvēktiesību aizstāvību. Viņš joprojām ir sirdsapziņas ieslodzītais.

2004. gada valsts mēroga referendumā Lukašenko tika atļauts kandidēt uz neierobežotu prezidenta amatu ar 88,9 % no "derīgajām balsīm". Protams, viņš guva virsroku turpmākajās vēlēšanās, kas sekoja gandrīz ekskluzīvai valsts mediju pašreklāmai, valdības oponentu vajāšanai un apsūdzībām par vēlēšanu biļetenu viltošanu. 2005. gadā Lukašenko panāca, ka toreizējā ASV valsts sekretāre Kondolīza Raisa Baltkrievijai piešķīra vēl vienu atzinību kā "tirānijas priekšposteni" līdzās tikpat ievērojamiem autoritāriem režīmiem — Ziemeļkorejai, Mjanmai, Zimbabvei, Irānai un Kubai. Lai nostiprinātu savu ietekmi uz šo reto goda titulu, viņš turpināja savu tieksmi uz cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp pastāvīgu Viasna biedru un brīvprātīgo vajāšanu. Tikmēr Lukašenko turpināja arī prezidenta amatu ar veiksmīgu atkārtotu vēlēšanu virkni 2010., 2015. un 2020. gadā, katru no kurām iezīmēja standarta nosodījums.

Režīma vienaldzība koronavīrusa pandēmijas laikā, kas nopietni sākās 2020. gadā, un neuzticēšanās vēlēšanu komisijām veicināja opozīciju, kas apšaubīja Lukašenko kontroli pār sistēmu par labu Svjatlanai Cihanouskai tā gada vēlēšanās. Viņa bija ieņēmusi sava vīra Sergeja vietu, kad viņam vispirms tika aizliegts kandidēt un pēc tam ieslodzīts. Protesti vairāk nekā 30 pilsētās tika nežēlīgi apspiesti, drošības spēkiem silovikiem kļūstot par neaizstājamiem, risinot situāciju arvien neaizsargātākam režīmam. Līdz ar to Lukašenko nav atzīts ne Eiropas Savienībā (ES), ne Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) par leģitīmu prezidentu, un Rietumu acīs viņš joprojām ir atstumts. Lukašenko režīma laikā nevalstiskās organizācijas tika uzskatītas par graujošām , un 2021. gadā valsts likvidēja vairāk nekā 270 no tām, tostarp visas atlikušās cilvēktiesību grupas, kā arī 13 ziņu medijus.

Pēdējo 25 gadu laikā Baltkrievija ir izslēgta no Eiropas Padomes tās antidemokrātiskās darbības un tās politisko līderu pastāvīgo vēlēšanu normu pārkāpšanas dēļ. Vairākas valdības amatpersonas ir personīgi sankcionētas gan no ASV, gan ES puses par dažādiem pārkāpumiem, kas saistīti ar vēlēšanu krāpšanu, politiskām represijām un atklātām noziedzīgām darbībām. Sankcijas ir turpinājušas paplašināties, tāpat kā pēdējā gada laikā, no kurām jaunākās paziņoja Eiropas Komisijas vadītāja Urzula van der Leiena par atbalstu Krievijai karā pret Ukrainu. Ilgstošas ​​ekonomiskās stagnācijas, sabiedrības neuzticēšanās un attiecību izzušanas ar Rietumiem apstākļos Baltkrievija ir nonākusi situācijā, kurā tā vairs nevar pastāvēt bez Krievijas atbalsta, un ar šo atbalstu tā sāks atteikties no savas spējas pašpārvaldīties.

Tiek ziņots, ka sabiedrības noskaņojums par Baltkrievijas karaspēka iesaistīšanos Ukrainas konfliktā ir ļoti zems , un tas attiecas arī uz paša Lukašenko prokrieviskajiem atbalstītājiem. Atbalsts pašu karavīru vidū varētu tikt apšaubīts, un līdz ar to Baltkrievijas armijas morāle varētu būt tikpat nelabvēlīga kā Krievijas pusē. Tas ir nostādījis Lukašenko sarežģītā situācijā attiecībā uz viņa attiecībām ar Putinu un izteikumiem par atbalstu kara izbeigšanai. Nesen uzņemtā fotogrāfijā, kurā abi redzami kopā Augstākās Eirāzijas ekonomiskās padomes 2022. gada decembrī, Lukašenko, šķiet, pārbauda, ​​vai viņam ir palikušas imperatora drēbes.

Nesenā Kolektīvās drošības līguma organizācijas (KDLO), sešu bijušo Padomju Savienības valstu – Armēnijas, Baltkrievijas, Kazahstānas, Kirgizstānas, Krievijas un Tadžikistānas – militārās alianses, sanāksmē radās aizdomas, ka Baltkrievija varētu pievienoties Krievijai, izveidojot autonomu valsti jaunajā Krievijā. Ņemot vērā Lukašenko zemo popularitāti Baltkrievijā, parādījās spekulācijas, ka Krievijas militārais ārējās izlūkošanas dienests (GRU) ir apsvēris iespēju viņu aizstāt ar KDLO ģenerālsekretāru Staņislavu Zasu, kurš ir Krievijas lojālists. Zass savukārt attaisnotu pievienošanos, apsūdzot Ukrainu un Poliju militāros draudos Baltkrievijai. Pēc tam varētu sekot vēl viens mēģinājums pilnībā iesaistīt KDLO šajā pasākumā pret Ukrainu. Šāda rīcība atbilstu Krievijas sūdzībai, ko pauduši tās valsts mediji, ka patiesībā Krievija Ukrainā cīnās pret Ziemeļatlantijas līguma organizāciju (NATO), tāpēc tagad KDLO tiktu izmantota kā pretarbiniece. Maz ticams, ka dalībvalstis uz to raudzīsies ar entuziasmu.

Mainās ne tikai dažu KDLO dalībvalstu, bet arī Azerbaidžānas, Uzbekistānas un Turkmenistānas attieksme pret Krieviju, kuras visas tiecas pēc pilnīgas neatkarības no Putina režīma. Armēnija ir meklējusi atbalstu citur Krievijas vienaldzības dēļ attiecībā uz ieilgušo konfliktu ar Azerbaidžānu. Kazahstāna ir vairāk sadarbojusies ar Ķīnu un Turciju, baidoties, ka Krievijai ir teritoriāli nodomi tās ziemeļu reģionā. Pārējās valstis ir bijušas liecinieces 2008. gada konfliktam ar Krieviju Gruzijā, tam pašam konfliktam ar Ukrainu, kas saistīts ar Krimu 2014. gadā, un tagad, kad pašreizējais konflikts sākās 2022. gadā, un labprātāk distancētos.

Ņemot vērā 2020. gada notikumus, arī Baltkrievijas noskaņojums pret pašu Krieviju sāka mazināties. Baltkrievijas Analītiskās darbnīcas 2020. gada novembra aptauja liecināja, ka 40 % atbalsta savienības saglabāšanu ar Krieviju, salīdzinot ar 52 % divus mēnešus iepriekš. Tajā pašā laika posmā to cilvēku skaits, kas atbalsta ciešākas saites ar ES, pieauga no 27 % līdz 33 %. Par iemeslu tika uzskatīts. Trešdaļa baltkrievu arī uzskatīja, ka attiecības ar Krieviju pasliktināsies , un 43 % norādīja Krieviju kā galveno draudu viņu suverenitātei.

Arvien pieaug interese par vēstures ietekmi uz nacionālo noskaņojumu. Pirms pievienošanās Krievijas impērijai 1796. gadā Baltkrievijas teritorija bija daļa no Lietuvas Lielkņazistes un Polijas-Lietuvas Kopvalsts, kurā ietilpa arī liela daļa Ukrainas teritorijas. Vairāk baltkrievu izjūt lielāku tuvību Lietuvas Lielkņazistei vai Polijas-Lietuvas Kopvalstij nekā Krievijas impērijai vai tās pēctecei Padomju Savienībai. Pirmās divas kopā veidoja 46% respondentu, salīdzinot ar 28% par pēdējo. Turklāt neliels, bet ievērojams skaits 16,2% deklarēja atbalstu Baltkrievijas Tautas Republikai, īslaicīgi neatkarīgai un antikomunistiskai valstij (1918.–1919. gads), pirms tā tika iekļauta Padomju Savienībā. Kopumā 62,2% baltkrievu savu vēsturisko identitāti smeļas no kādas citas vienības, nevis Krievijas.

Putina nesenā vizīte pie Lukašenko Minskā, kā arī Krievijas karaspēka, piegāžu un bruņojuma izvietošana Baltkrievijā, daudziem liek spekulēt, ka viņš spiedīs savu Savienības sabiedroto sākt operācijas ar Baltkrievijas spēkiem. Iepriekšējās Krievijas operācijās valsts ir kalpojusi kā bāzes stacija. Labākajā gadījumā nav skaidrs, vai tiks mēģināts atkārtot militāro fiasko, kas bija redzama kara sākumā pagājušā gada februārī, taču tas neizslēdz domu, ka ziemeļos varētu tikt īstenota kāda veida diversijas taktika. Gadījumā, ja tā ietvers tiešu Baltkrievijas karaspēka piedalīšanos, sekas varētu būt iekšzemes reakcija protestu un sabotāžas veidā. Visticamāk, tas Lukašenko nebeigsies labi.

Autortiesības @Kost Elisevich, MD, PhD, 2023. Visas tiesības aizsargātas. Jebkura šī satura nelikumīga reproducēšana novedīs pie tūlītējas tiesvedības.