Vietējais Putins (2. daļa)

Totalitāra režīma darbības uztvere pilnībā koncentrējas uz tā vadītāju. Gan panākumi, gan neveiksmes galu galā nonāk pie šī vadītāja, lai sniegtu zināmu ieskatu par to, vai pakļaušanās izmaksas bija individuālo un sabiedrības brīvību upurēšanas vērtas. Ja ir pietiekami daudz laika, šīm īpašībām uzkrājoties vēstures bilancē, no ārpuses un iekšēji tiek pieņemts lēmums par to, vai vēsture uzsmaida šim vadītājam un attiecīgi attiecīgajai līdzdalīgajai tautai, vai arī novēršas ar riebumu. Raugoties no ārpuses, Vladimira Putina Krieviju lielākā daļa valstu tagad atzīst par karojošu un draudīgu, bezcilvēcīgu un neuzticamu. No iekšpuses, ar savu pašreizējo trajektoriju, tā ir lemta kļūt par neveiksmīgu valsti, ko piesārņo iedzimta un neatņemama korupcija un kas nespēj pienācīgi nodrošināt pamatpakalpojumus, kas nepieciešami vairākām tās plašajām teritorijām. Pēc vairāk nekā 20 gadiem Putina vadība ir sagādājusi kaunu Krievijai, tās iedzīvotājiem un ekonomiskajiem apstākļiem, kas turpinās vajāt valsti nākamajās paaudzēs. Ir pienācis laiks paskatīties uz Putina Krieviju no iekšienes. … Vairāk iekšpolitikas Putins (2. daļa)

Putina plāni attiecībā uz impēriju pretstatā Putina bailēm no NATO ielaušanās

Pēdējā gada laikā ir publicētas vairākas esejas par Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) rīcību, kas veicināja Vladimira Putina lēmumu iebrukt Ukrainā, suverēnā valstī, mēģinot pārņemt tās valdības varu, acīmredzami cenšoties novērst tās asimilāciju NATO. Būtībā tieši NATO pakāpeniskā un apzinātā iejaukšanās Krievijā bija lietas būtība. Tomēr Putina deklarētais mērķis bija denacificēt un demilitarizēt Ukrainu, jo viņš to uzskatīja par draudu Krievijai un visiem etniskajiem krieviem Ukrainā. Mēs vēl neesam redzējuši skaidru argumentu, kas attaisnotu apsūdzību un sekojošās darbības, kas nekauninātu viņa režīmu un Krieviju lielākās daļas pasaules priekšā. … Vairāk Putina nodomu attiecībā uz impēriju pret Putina bailēm no NATO iejaukšanās

Krievijas dezinformācija un patiesības neērtības – 1941. un 2022. gads

Šāda aina ir risinājusies Krievijas iebrukuma laikā Ukrainā. Tā ir lieciniece pazīstamiem elementiem no tā, ko mēs esam sākuši uzskatīt par cilvēces ļaunāko – neselektīva pilsētu iznīcināšana, masveida nāvessoda izpilde, bērnu nolaupīšana, miljonu civiliedzīvotāju pārvietošana, izvarošana, piespiedu prostitūcija un spīdzināšana, ko nesen izcēla ieslodzīto nežēlīgā galvu nociršana. Šī Krievijas iebrukuma pamatā esošā kailā patiesība ir tā, ka tas ir pilnīgi nepamatots. … Vairāk Krievijas dezinformācijas un patiesības neērtības – 1941. un 2022. gads

Polijas vēsturiski sarežģītās attiecības ar Krieviju

Bieži vien, domājot par Austrumeiropu, Varšavas paktu vai vienkārši valstīm, kas atrodas tieši uz rietumiem no bijušās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS), priekšplānā izvirzās Polija. Kopš tā ir sarāvusi savas padomju stila sociālistiskās eksistences važas un atguvusi patiesu pašnoteikšanās sajūtu, Polija ir paziņojusi par sevi pasaulei veidā, kas liek domāt, ka tā ir gatava uzņemties vadību. Tā gan runā, gan rīkojas drosmīgi un diktē savu likteni. … Vairāk Polijas vēsturiski sarežģītās attiecības ar Krieviju

Neizglītoto cilvēku izolācijas nostāja

Dažu indivīdu, kas cīnās par politisko ietekmi gaidāmajās prezidenta vēlēšanās, komentāriem, šķiet, ir maz sakara ar globālo notikumu realitāti un vairāk ar vēlētāju pievilcību. Komentāriem piemērotākas ir kvalificētākas autoritātes ar izpratni par pasaules vēsturi, pašreizējo ģeopolitisko dinamiku, militāro stratēģiju, tirdzniecības attiecībām, humānismu un nacionālo identitāti, nevis tās, kas tikai meklē atšķirību ar provokatīviem citātiem, kas izliekas par gudrības demonstrēšanu. Kad tiek īstenoti efektīvi globāli centieni, kuros Amerikas Savienotās Valstis ir uzņēmušās vadību krīzes risināšanā, pasaulei nevajadzētu uzskatīt Amerikas apņēmību par laika ziņā atkarīgu un tās solījumus par ierobežotiem vienas prezidenta administrācijas laikā. Nav nekādas garantijas, kā tas, ka starptautiskās sabiedrības, tostarp pašas Amerikas, labklājība tiek ņemta vērā un ilgtermiņā var palikt droša. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad autoritārie režīmi uzskata sevi par pastāvīgiem un tiem ir nodomi uz visiem laikiem nodrošināt šo stāvokli ar jebkādiem tiem pieejamajiem līdzekļiem, neskatoties uz to, ko vēsture mums ir atkārtoti mācījusi. … Vairāk Neizglītoto izolācijas nostāja

Moldova un Putina stratēģija

Moldova, valsts ar 2,62 miljoniem iedzīvotāju, robežojas ar Ukrainu uz dienvidrietumiem no tās 1229 kilometrus (759 jūdzes). 20. gadsimtā tā atguvās no sarežģītas vēstures, 1991. gadā iegūstot neatkarību no Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS), taču, iestājoties 21. gadsimtā, tai atkal draudēja Krievijas autoritārisms un imperiālistiskie centieni. Valstij austrumos pieder prokrieviska separātistu teritorija, kas ir līdzīga situācijai ar kaimiņvalsti Ukrainu, kura tagad atrodas atklātā konfliktā ar Krieviju, un arī līdzīga situācijai Gruzijas Republikā, kurā Krievija iebruka 2008. gadā līdzīgu iemeslu dēļ. Šī situācija ir diezgan pazīstama un uzsver Krievijas nodomu atgūt teritoriju, ko vēsture kaut kādā veidā ir pasludinājusi par tai piederošu. … Vairāk Moldovas un Putina scenārija

Iekurt liesmu un uzturēt to degošu

Pirms gada sākās karš, kāds nebija pieredzēts kopš Otrā pasaules kara – tika gaidīts, ka izvērtīsies scenārijs "lācis pret peli". Taču lācim drīz viss nogāja briesmīgi greizi. Prezidents un viņa sieva neaizbēga, bet palika mājās kopā ar savu tautu, kamēr tauta tika uzbrukta. Vienkāršie pilsoņi pulcējās teritoriālās aizsardzības vienībās, lai aizstāvētu savus ciematus, pilsētas un ciematus. Mūziķi, dejotāji, biroja darbinieki, lauksaimnieki, mājsaimnieces un citi apguva kaujas mākslu, attiecīgi apbruņojās un izgatavoja sprāgstvielas; tika atjaunota partizānu kustība, atsaucot atmiņā šīs valsts vēsturi. Militāristi atcīnījās un atguva daudz no tā, kas sākotnēji bija zaudēts. Šī konkrētā gada laikā valsts daudz cieta – tika zaudētas dzīvības, nolaupīti bērni, pārvietotas ģimenes. Tika pastrādātas zvērības – masveida nāvessoda izpildes, izvarošanas, spīdzināšana, māju, slimnīcu un energoresursu iznīcināšana – tas viss, lai apmierinātu despota vēlmi atjaunot impēriju, kuru vēsture jau bija izvēlējusies noraidīt. … Vairāk Lai iekurtu liesmu un uzturētu to degošu

Ukrainas nacionālisma un tā partizānu kustības vēsture

Globālā reakcija uz Krievijas centieniem apzīmēt ukraiņus kā nacistus ir bijusi dažāda – no pieklājīgas neticības līdz ciniskiem smiekliem par kārtējo neveiklo propagandista mēģinājumu attaisnot savu nepieciešamību iebrukt Ukrainā. Šis apzīmējums ir kalpojis kā veids, kā dehumanizēt tautu par uzdrīkstēšanos iebilst pret to, ko Putins uzskata par Krievijas likteni. Šī opozīcija patiesībā ir nacionālisma izpausme – ideoloģija, kas uzsver lojalitāti, padevību vai uzticību tautai, saskaņā ar Britannica. Ukrainas pretestība Krievijas apspiešanai pastāv kopš Krievijas impērijas laikiem, kas aizsākās 18. un 19. gadsimtā, taču mūsdienās Putina režīmam ir ērti jaukt Ukrainas valstiskuma izjūtu ar fašistisko ideoloģiju. … Vairāk Ukrainas nacionālisma un tā partizānu kustības vēsture

Krievu valoda par viktimizāciju un atriebības veicināšanu

Prominentu Krievijas amatpersonu vidū ir vērojama ļoti konsekventa retoriskā atmosfēra, kas pauž uzskatu, ka viņus apdraud grēcīgo Rietumu ar to demokrātiskajiem ideāliem ielaušanās viņu robežā. Šāda retorika nebūtu sveša arī Oto fon Bismarkam pirms 150 gadiem, kad viņš žēlojās par nepieciešamību konfrontēt krievus ar viņu "neparedzamo stulbumu". Tomēr šie vēstījumi lielākoties, ja ne pilnībā, ir paredzēti Krievijas iedzīvotāju patēriņam, kuri diemžēl vai nu tic valsts mediju izplatītajām muļķībām, vai arī ir spiesti vienkārši piekāpties, kā tas ir bijis ierasts gadsimtiem ilgi. Putins ir izmantojis krievu nacionālisma zemstrāvu, jaucot to ar tautas garīgo ticību, lai atcerētos tās vēsturisko cīņu pret nacistisko Vāciju. Tagad cīņa, kā Putins vēlas, lai Krievija to redzētu, ir par sevis glābšanu no Ukrainas, līdz šim nezināma neonacisma bastiona, kas acīmredzot ir zināms tikai viņam, un kas arī ir izvēlējusies pievienoties Rietumiem un to pieņemtajai visaptverošajai dekadencei. Spalgā un dusmīgā runa ir paredzēta, lai slēptu vēstījuma absurdu, taču tā nav pamanāma tiem, kas saprot tā nolūku. … Vairāk Krievu valoda par viktimizāciju un atriebības veicināšanu

Lukašenko pret Baltkrieviju

Aleksandrs Lukašenko, Baltkrievijas diktators un šķietami lepns par to, nāca pie varas kā tās pirmais prezidents 1994. gadā pēc Padomju Savienības sabrukuma trīs gadus iepriekš. Būdams patiess vecā padomju režīma sekotājs, viņš saglabāja valsts īpašumā galvenās rūpniecības nozares un ieguva tiesības atlaist parlamentu, pakāpeniski nostiprinot savu ļoti centralizēto varu līdz 1996. gadam. Krievu valodai tika piešķirts līdzvērtīgs statuss baltkrievu valodai, un iepriekš izveidotās ekonomiskās saites ar Krieviju tika nostiprinātas, abām valstīm 1996. gadā izveidojot Sadraudzību. Pēdējā ar līguma parakstīšanu 1999. gadā pārtapa par Krievijas un Baltkrievijas savienības valsti. Šī savienības valsts formalizēja abu valstu ekonomiku integrāciju, kurai tika pievienotas arī gan izlūkdienesti, gan aizsardzības dienesti. Acīmredzot, daudz vājākā no abām valstīm, Baltkrievija, šajā vienošanās ietvaros iegūtu gan finansiālu, gan militāru drošību. Tomēr process Lukašenko nebija gluds. … Vairāk Lukašenko pret Baltkrieviju