Moldova, valsts ar 2,62 miljoniem iedzīvotāju, robežojas ar Ukrainu uz dienvidrietumiem no tās 1229 kilometrus (759 jūdzes). 20. gadsimtā tā atguvās no sarežģītas vēstures, 1991. gadā iegūstot neatkarību no Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS), taču, iestājoties 21. gadsimtā , tai atkal draudēja Krievijas autoritārisms un imperiālistiskie centieni. Valstij austrumos pieder prokrieviska separātistu teritorija, kas ir līdzīga situācijai ar kaimiņvalsti Ukrainu, kura tagad atrodas atklātā konfliktā ar Krieviju, un arī līdzīga situācijai Gruzijas Republikā, kurā Krievija iebruka 2008. gadā līdzīgu iemeslu dēļ. Šī situācija ir diezgan pazīstama un uzsver Krievijas nodomu atgūt teritoriju, ko vēsture kaut kādā veidā ir pasludinājusi par tai piederošu.

Moldova kā atzīta teritoriāla vienība radās 14. gadsimta vidū , tolaik tā bija pazīstama kā Moldāvijas kņaziste. Līdz 16. gadsimta vidum to pārņēma Osmaņu impērija, kas līdz sakāvei Pirmajā pasaules karā (Pirmajā pasaules karā) pārņēma kontroli pār lielu daļu Dienvidaustrumeiropas, Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfriku. Viens no vairākiem kariem starp Moldāviju un Krieviju beidzās ar Besarābijas aneksiju Moldovas austrumu daļā, ko 1812. gadā cara Aleksandra I vadībā veica Krievijas impērija. Dņestras upe iezīmēja anektētās zemes austrumu robežu ar mūsdienu Ukrainu. Pēc Krievijas padošanās Centrālās ass lielvarām Pirmā pasaules kara laikā un sekojošā Krievijas pilsoņu kara Besarābija 1918. gadā ieguva neatkarību, kļūstot par Moldovas Demokrātisko Republiku. Pēc tam tā pievienojās kaimiņos esošajai Rumānijai, ar kuru tā bija etnolingvistiski saistīta. 1922. gadā pēc Ļeņina boļševikiem, kas uzvarēja Krievijas pilsoņu karā, tika izveidota PSRS, kas sastāvēja no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas un mūsdienu Gruzijas, Armēnijas un Azerbaidžānas republiku teritorijām.
Līdz 20. gadsimta sākumam ievērojams rumāņu valodā runājošo iedzīvotāju skaits (42%) bija saglabājies Dņestras upes austrumu krastā kaimiņos esošajā Ukrainas PSR, tāpēc 1924. gadā PSRS pasludināja autonomu teritoriju par Moldovas Autonomo Padomju Sociālistisko Republiku (ASSR). Teritorijā ietilpa mūsdienu Piedņestra (1606 jūdzes ) un Podoļskas rajons (2733 jūdzes ) mūsdienu Ukrainā. Šis bija tīri mākslīgs padomju varas iestāžu apzīmējums, lai projicētu propadomju propagandas noskaņojumu pāri Dņestras upei uz Krievijas bijušo īpašumu Besarābiju, kas bija asimilēta Rumānijas sastāvā. Patiešām, krieviem bija arī citi centieni Balkānos, ne tikai Besarābija. Tas piepildījās gaidāmajā Otrā pasaules kara (Otrā pasaules kara) konfliktā.
Laikā no 1924. līdz 1940. gadam Staļina vadībā Moldovas APSR bija industrializēta un piedzīvoja ievērojamu krievu strādnieku un viņu ģimeņu pieplūdumu. 1925. gadā izcēlās bads, un izcēlās pretpadomju sacelšanās, kas radīja nepieciešamību pēc Krievijas karaspēka ierašanās. Nemieru apspiešanas laikā tika nogalināti tūkstošiem zemnieku un rūpnīcu strādnieku. Postošā lauksaimniecības zemes kolektivizācija, kas Ukrainā un citviet PSRS bija notikusi 20. gadsimta 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā, noveda pie desmitiem tūkstošu cilvēku nāves bada dēļ un aptuveni 2000 ģimeņu deportācijas uz Centrālāziju. 1937.–1938. gadā Staļina īstenotā lielā tīrīšana PSRS izpaudās Moldovas APSR, apspiežot un sodot ar nāvi intelektuāļus, kuri pauda antipadomju vai antistaļinistiskas noskaņas vai tika turēti aizdomās par to. Rumāņu ietekme uz moldāvu valodu tika apspiesta, un latīņu rakstības lietošana, kā tā tika praktizēta Rumānijā, tika aizliegta, aizstājot to ar krieviskāku kirilicas rakstību. Šīs darbības nebija svešas Staļina laikos, kad klaja rusifikācija kļuva par politiku, kuras mērķis bija iznīcināt nacionālo identitāti.
1939. gadā, pirms Otrā pasaules kara sākuma, starp Krieviju un nacistisko Vāciju tika parakstīts Molotova-Ribentropa neuzbrukšanas pakts, kas bija spēkā desmit gadus. Tas ļāva Staļina spēkiem iebrukt Polijā no austrumiem neilgi pēc Hitlera iebrukuma Polijas rietumu robežā. Krievi arī devās uz dienvidiem, lai 1940. gadā atgūtu Besarābiju. Dažas zemes ar etnisko ukraiņu vairākumu un pat dažas ar rumāņu vairākumu tika pievienotas atpakaļ Ukrainas PSR. Tajā pašā gadā PSRS proklamēja jaunu republiku - Moldovas Padomju Sociālistisko Republiku (PSRS), kas ietvēra iepriekš izveidoto Moldovas ASSR, proti, Piedņestru. Krievijas okupācija Besarābijā tika uz laiku atcelta 1941. gadā, kad nacistu spēki iebruka teritorijā un pārspēja PSRS operācijā "Barbarossa". Pēc Vācijas sakāves 1945. gadā Moldovas PSR tika atgūta, kļūstot par vienu no 15 republikām, kas līdz 1991. gadam veidoja PSRS. Pēckara periodā Staļina vajāšanas turpinājās, un tūkstošiem moldāvu ģimeņu tika deportētas uz Centrālāziju un Sibīriju, līdzīgi kā tas bija noticis Ukrainas PSR un jo īpaši Krimā.
Pēc vairākām desmitgadēm ilgas rusifikācijas Piedņestras tautas skaitīšanas dati liecināja par etnisko rumāņu iedzīvotāju skaita samazināšanos no 44% līdz 33% laikā no 1926. līdz 2015. gadam, savukārt etnisko krievu iedzīvotāju skaits pieauga no 14% līdz 34%. Padomju militārā klātbūtne tika atjaunota 1956. gadā, un sākotnēji tās galvenā mītne atradās Moldovas PSR galvaspilsētā Kišiņevā, bet 1980. gadā tā pārcēlās uz Piedņestras galvaspilsētu Tiraspoli. Moldāvu nacionālistiskās noskaņas sāka slepeni izpausties jau 1969. gadā, taču tās tika apspiestas un pēc tam mazinātas ar ievērojamām Padomju Krievijas investīcijām republikā. Nacionālisma vilnis atkal parādījās 20. gadsimta 80. gadu beigās, radot nemierus, īpaši prokrieviskajā Piedņestrā. Moldāvu valoda oficiāli tika pieņemta 1989. gadā, un rakstu valoda atkal ieguva latīņu alfabēta formu, attālinoties no tās rusificētās versijas. Līdz 1990. gadam jau bija sākušās diskusijas par atdalīšanos no PSRS, kas pamudināja vietējās konservatīvās padomju amatpersonas pasludināt prokrievisko Piedņestras teritoriju par atsevišķu “Piedņestras Moldāvijas PSR” (PMR). Pēdējo noliedza toreizējais Padomju Savienības Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs, kurš jau bija sācis savu PSRS politiskās un ekonomiskās sistēmas reformas plānu (t.i., “perestroiku”).
1991. gada maijā Moldovas parlaments mainīja savas republikas nosaukumu uz Moldova pēc tam, kad tā atteicās piedalīties Padomju Savienības referendumā, kas notika gada sākumā un kurā tika lemts par 15 bijušās PSRS republiku organizatorisko struktūru. Tobrīd PSRS bija sabrukšanas procesā un beidzot beidza pastāvēt 1991. gada decembrī. Moldova jau bija pasludinājusi neatkarību 1991. gada augustā. Nav pārsteidzoši, ka starp Moldovas valdību Kišiņevā un separātistiem iepriekš pasludinātajā PMR izcēlās pilsoņu karš, pēdējos atbalstot Krievijas spēki. Karš beidzās 1992. gadā, bet pirms tam tika izvietots ievērojams Krievijas artilērijas un karaspēka skaits. Kopīgās kontroles komisijas pakļautībā tika izveidoti miera uzturēšanas spēki, ko veidoja Moldovas, Krievijas un Piedņestras karaspēks. Pēc kāda laika teritorijā tika izveidota Krievijas spēku operatīvā grupa (OGRF), kas 1995. gadā tika nodota Maskavas militārā apgabala pakļautībā. Tika ziņots, ka OGRF dienēja Apvienotajā kontroles komisijā, taču tās faktiskā misija nav pilnībā skaidra, ņemot vērā tās darbības ilgo laiku. Tā apsargā lielu noliktavu, kurā atrodas 22 000 tonnu padomju laika militārā aprīkojuma un munīcijas Piedņestras ziemeļos. Laika gaitā tās sastāvā ir notikušas vairākas izmaiņas, mainoties vienībām un mainoties tām, tāpēc precīzu Krievijas militārpersonu skaitu Piedņestrā joprojām ir grūti noteikt.

Apvienoto Nāciju Organizācija uzskata pašu Piedņestru par Moldovas daļu, bet Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja 2022. gada martā atzina to par Krievijas militāri okupētu teritoriju. Pēdējā 1994. gada Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Budapeštas deklarācijā bija piekritusi izvest savus spēkus no Moldovas teritorijas, taču to neizdarīja un izvēlējās ignorēt arī EDSO 1996. gada Lisabonas dokumentu šajā jautājumā. Krievija 1999. gada EDSO Stambulas samitā atkārtoti solīja līdz 2002. gada beigām izvest savus spēkus gan no Moldovas, gan no Gruzijas, taču atkal to neizdarīja. 2008. gadā tika nosūtīts Ziemeļamerikas Līgumu organizācijas (NATO) Parlamentārās asamblejas atgādinājums bez atbildes. 2016. gadā Krievija paziņoja, ka tai būs grūtības izvest savu bruņojumu no Piedņestras caur teritoriju, kas tagad tika uzskatīta par naidīgu Ukrainā. Protams, tā bija pašas Krievijas rīcība, jo tā militāri atbalstīja separātistus Ukrainas austrumu apgabalos. ANO Ģenerālā asambleja 2018. gadā pieņēma rezolūciju, kurā tika pieprasīts, lai Krievija bez nosacījumiem izvestu savu karaspēku no Moldovas, taču tā atkal atteicās to darīt. Pēc 28 gadu nepiekāpības civilizētajai pasaulei ir kļuvis skaidrs, ka Krievijai ir mērķis saglabāt militāro spēku Moldovā, kas ir pilnīgi neatkarīgi no tās "miera uzturēšanas" misijas.
Vladimirs Putins ir bijis faktiskais līderis no 2000. gada līdz mūsdienām, neskatoties uz bezjēdzīgo starpbrīdi ar Dmitriju Medvedevu prezidenta amatā (2008.–2012. g.). Putina nelikumīgais iebrukums Ukrainā un tam sekojošais karš ir pievērsis uzmanību Moldovai un jo īpaši tās prokrieviskajam separātistu reģionam Piedņestrai kā stratēģiskai Krievijas agresijas pret Ukrainu palaišanas vietai. Tomēr vēsture rāda, ka pastāv apņēmīga interese par Moldovas pilnīgu reasimilāciju Krievijas ietekmes sfērā. Tikai nesen, 2021. gadā, prorietumnieciskā Maijas Sandu vadītā Rīcības un solidaritātes partija gāza prokrievisko Moldovas valdību Igora Dodona vadībā. Eiropas Savienības (ES) kandidātvalsts statuss tika piešķirts 2022. gadā, atzīstot valstī notiekošās demokrātiskās reformas. Līdztekus ES arī Amerikas Savienotās Valstis un NATO ir izrādījušas interesi par Moldovas drošību un ir ieviesušas pasākumus, lai novērstu neizbēgamos Krievijas mēģinājumus pārņemt tās valdību. Turklāt prezidents Džo Baidens nesen Polijā tikās ar Sandu, lai apstiprinātu Amerikas Savienoto Valstu apņēmību atbalstīt Moldovas suverenitāti.
Pavisam nesen un faktiski tieši laikā Ukrainas izlūkdienesti atklāja detalizētu Krievijas valsts apvērsuma plānu, lai gāztu Sandu Rietumiem draudošo valdību un atturētu Moldovas gaidāmo demokrātisko pārveidi. Krievijas, Melnkalnes, Serbijas un Baltkrievijas pilsoņi acīmredzot bija ieradušies Moldovā, lai rosinātu pret valdību vērstus protestus pret reformām un destabilizētu valdības varu ar nolūku galu galā ieviest prokrievisku režīmu, ko atbalstītu Piedņestras separātisti un tur esošie militārie spēki. Drīz vien šis sazvērestības apstiprinājums tika saņemts, kad Kremļa pārstāvis Dmitrijs Peskovs mēģināja kliedēt draudus, apgalvojot, ka tā ir “antikrieviska histērija”, un brīdināja Moldovu būt “ļoti, ļoti uzmanīgai” – tas viss diezgan atgādināja viņa noliegumus par gaidāmo Krievijas uzbrukumu Ukrainai 2022. gadā, kad Ukrainas valdība ar savas tautas atbalstu bija pilnībā nosliecusies uz Rietumiem.
Pazīstams graušanas modelis ārlietās ir kļuvis īpaši redzams Putina vadības laikā kā pašreizējā Krievijas autoritārā režīma līderim. Patiesības sagrozīšana un klaja dezinformācija ir šīs valdības valodas pamatā. Tās aģenti – Peskovs, Sergejs Lavrovs, Dmitrijs Medvedevs – un tie ir tikai daži piemēri, atklāti izplata propagandu, noliedz nodomus un sludina visa veida absurdus, lai grautu realitāti, kas risinās. Daudzi citi, gan Krievijā, gan Putina sekotāji Amerikas Savienotajās Valstīs un citur, ir sākuši šo praksi, lai gūtu labumu Krievijai, pašam Putinam vai tikai sev. Šī retorika atkārtojas un ir izplatīta sociālajos medijos, televīzijas tīklos un valdībā. Iefiltrēšanās valdības iestādēs, prokrievisko opozīcijas partiju atbalsts un Krievijas Federālā drošības dienesta, Federālās službas bezpasostijas (FSB), un militārā izlūkdienesta, Galvenās izlūkošanas dienesta (GRU), aģentu izmantošana vēl vairāk sarežģī šo procesu. Pēdējās minētās aģentūras parasti iesaistās masu protestu organizēšanā, valdības un politiskajā spiegošanā, dezinformācijas stratēģijās un slepkavībās kā papildu instrumentus, ko izmanto individuāli vai kopīgi, ja nepieciešams.
Kaimiņvalstu rusifikācijas process ir norisinājies gadsimtu gaitā, bet 20.gadsimta . Noteiktās teritorijās pārsvarā izveidojās Krievijas anklāvi, kas nodrošināja substrātu separātistu kustībām, kuras Putins efektīvi izmantoja Dienvidosetijā un Abhāzijā Gruzijas Republikā, Krimā un Ukrainas austrumu apgabalos Doņeckā un Luhanskā, un tagad Piedņestrā Moldovā, lai katrā valstī izveidotu kvaziautonomas republikas. Sekojošais haoss radīja iemeslu ieviest "miera uzturēšanas" spēkus, šķietami pastāvīgi, kas sastāvētu no Krievijas militārpersonām ar vai bez paramilitāriem elementiem, vairāk lai atgādinātu šo it kā suverēno valstu valdībām par Krievijas tiešo klātbūtni. Jebkura turpmāka acīmredzama "provokācija" pret Krievijas karaspēku vai šo jaunizveidoto "republiku" pilsoņiem, piemēram, "viltus karoga" operācija, kalpotu par ieganstu atriebības iebrukumam un valdības gāšanai.
ES pašlaik rūpīgi pārbauda Gruzijas Republiku pēc tam, kad 2022. gadā tai tika atteikts kandidātvalsts statuss, bet tāds tika piešķirts gan Moldovai, gan Ukrainai. 2022. gada augustā veiktā aptauja atklāja, ka 47% gruzīnu vēlas pilnībā prorietumniecisku ārpolitiku, bet vēl 31% vēlas tādu pašu politiku, bet saglabā labas attiecības ar Krieviju; tikai 2% bija apņēmušies īstenot pilnībā prokrievisku politiku, un vēl 7% vēlas tādu pašu politiku, bet saglabā labas attiecības ar ES un NATO. Veseli 75% ir atbalstījuši dalību ES; tomēr viņu bijušais premjerministrs un pašreizējais politiskais ietekmīgais Bidzina Ivanišvili šajā jautājumā ir paudis neskaidru viedokli, savukārt viņa partija "Gruzijas sapnis – Demokrātiskā Gruzija" savā retorikā, rīcībā un politikā ir bijusi izteikti prokrieviska.
Ivanišvili, atrodoties Krievijā, ieguva ievērojamu bagātību, veicot uzņēmējdarbību, 2012. gadā pārdodot savus aktīvus par tirgus vērtību un atgriežoties Gruzijā, vienlaikus saglabājot labas attiecības ar Putina kleptokrātiju. Viņš kļuva politiski ietekmīgs, nodibināja savu partiju un 2012.–2013. gadā kļuva par premjerministru, balstoties uz platformu, kurai šķietami bija prorietumnieciskas vēlmes, bet arī tāda, kas centās normalizēt attiecības ar Putina Krieviju. Kā nākamais partijas priekšsēdētājs viņš saglabāja neitrālu nostāju, vienlaikus ļaujot savai partijai virzīt izteikti prokrievisku noskaņojumu, kas ir pretrunā ar Gruzijas tautas vēlmēm. Pašreizējais partijas priekšsēdētājs Iraklijs Kobahidze pēdējā gada laikā ir pazīstams ar negatīviem komentāriem gan par Rietumiem, gan Ukrainu, un vienlaikus premjerministrs Iraklijs Garabašvili noraidīja ES lūgumu veikt tiesu sistēmas reformu Ivanišvili un citu viņa partijas elites pārstāvju nepamatotās ietekmes uz tiesu sistēmu dēļ.
Nesen galvaspilsētā Tbilisi izcēlās masveida ielu protesti, iebilstot pret ierosināto parlamenta likumprojektu, kas paredzētu, ka visām aģentūrām, kas saņem vairāk nekā 20% finansējuma no ārvalstu avotiem, jāreģistrējas kā ārvalstu aģentiem. Tas tika uzskatīts par līdzīgu likumam Krievijā, kas ļāva Kremlim saukt pie atbildības nevalstiskās organizācijas un neatkarīgos žurnālistus. Likumprojekts tika atsaukts ar, visticamāk, nodomu to pārstrādāt citā formā, taču protesti turpināja panākt, lai likumprojekts tiktu pilnībā atcelts. Prezidente Salome Zurabišvili, neatkarīga un citādi nepievienojusies Gruzijas sapnim – Demokrātiskajai Gruzijas partijai, apsveica protestētājus, apgalvojot, ka viņi pauž tautas gribu. Tomēr Krievijas ārlietu ministram Sergejam Lavrovam bija atšķirīgs, bet pazīstams viedoklis par šo jautājumu, apsūdzot Rietumus nemieru kurināšanā Gruzijā, līdzīgi kā viņš tos ir apsūdzējis Maidana protestu atbalstīšanā, kas gāza Janukoviča režīmu Ukrainā 2014. gadā.
Šķiet, ka Putina priekšstats par teritoriālo piederību kaimiņos esošajās suverēnajās valstīs balstās uz to, vai šīs pašas teritorijas iepriekš ir pakļautas Krievijas impērijai vai PSRS. Demokrātiski ievēlētas suverēnas valsts pašnoteikšanās idejai, šķiet, nav nekāda sakara ar Putina imperiālistisko domāšanu vai viņa šovinistisko attieksmi pret Krievijas likteni. Putina režīma represīvā daba ir labi atzīta visā reģionā, un ir izpaudusies tautas griba tam pretoties. Tā ir jāuztur, lai šī ieilgusī cīņa beigtos.
Autortiesības @Kost Elisevich, MD, PhD 2023. Visas tiesības aizsargātas. Jebkura šī satura nelikumīga reproducēšana novedīs pie tūlītējas tiesvedības.

Viena doma par “Moldova un Putina rīcības plāns”
Komentāri ir slēgti.