Tieši pāri robežai no Igaunijas, Krievijas teritorijā, atrodas ļoti labi redzama zīme ar vienkāršu paziņojumu: "Krievija nepazīst robežu" – raksturīgi krieviska pašapmierinātība, kuras mērķis ir iebiedēt mazāku nāciju, kas stingri atbalsta Ukrainu tās pašreizējā karā ar Krieviju; karā, ar kuru Krievija ir skaidri parādījusi, ka tā nerespektē suverēnu valstu robežas. Tā ir kā brīdinājums jebkurai valstij tās tuvumā – Baltijas valstīm, Somijai, Polijai, Slovākijai, Ungārijai, Rumānijai, Moldovai, Kazahstānai, Azerbaidžānai, Armēnijai, Gruzijai.

Arvien pieaugošas bažas Eiropu ir pārņēmušas arī no iekšienes labēji populistisku noskaņojumu veidā, kas pausts īpaši dažās Austrumeiropas valstīs. Kā piemēru var minēt Ungāriju, kas ir Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) un Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts, kur neliberāla pārvaldība ir devusi ceļu de facto autoritāram režīmam un nonākusi pro-Putina nometnē. Neskatoties uz to, ka Ungārijas valdošais politiskais režīms ir piedzīvojis iepriekšējo kaimiņvalstu autoritāro režīmu, īpaši nacistiskās Vācijas un Padomju Krievijas, agresiju postījumus, tas ir izvēlējies iet ceļu, kas ciešāk saista savu valsti ar noziedzīgu režīmu, kas atkal apdraud kontinenta labklājību. Šķiet, ka cilvēce patiešām nespēj mācīt nākamajām paaudzēm par autoritāras vadības nodarīto kaitējumu, izvēloties rīkoties pēc saviem noteikumiem, nevis pēc valdošās pārvaldības gudrības. Tas atsauc prātā pārāk bieži dzirdēto teicienu: "Tam nevajadzēja nonākt līdz šim... tomēr mēs ļaujam tam notikt."
Labējā spārna populistiskā ideoloģija, izņemot sociālo un fiskālo konservatīvismu, identificējas ar neonacionālismu. Tā sliecas uz ierobežojošu imigrācijas politiku un izmanto vietējos reliģiskos un kultūras pieskaņus, lai stiprinātu savu populistisko platformu, kas bieži vien veicina pārspīlētu nepieciešamību pēc rasu tīrības. Kustība iegūst atbalstu, izmantojot pret establišmentu vērstu retoriku, mākslīgi radītu antielitāru noskaņojumu un pretestību ārējai ietekmei. Ekstrēmistu spārns izmanto publisku dezinformāciju, lai atbalstītu savu programmu un demokrātiskās valdības graušanu ar mērķi radīt neuzticību tās institūcijām. Briesmas rodas, kad kustība iegūst valdības varu un pārvēršas autoritārā režīmā, to darot vai nu jau no paša sākuma, reaģējot uz mākslīgi radītiem draudiem, kā tas notika 1933. gada Reihstāga dedzināšanas gadījumā nacistiskajā Vācijā, vai arī metodiski, kā tas bija neliberālā demokrātijā, kas pakāpeniski grauj izveidotās institūcijas, kuru mērķis ir mazināt šādas varas nepareizu izmantošanu.
Metodes ir pazīstamas. Publiskās ziņas un viedoklis ir pieejams tikai valstij piederošiem plašsaziņas līdzekļiem un uzticamiem avotiem, gan publiskiem, gan privātiem, kas apņēmušies atbalstīt valdības propagandu. Tiesu vara ir pakļauta, ieceļot partijai lojālus amatos amatos esošus amatus. Valdības likumdošanas vara tiek vājināta, ierobežojot vietu skaitu, bet atlikušās vietas aizpildot ar valdošās partijas biedriem, izmantojot vēlēšanu pārkāpumus. Valsts drošības organizācija tiek pārveidota un pārvērsta par instrumentu, kas apkalpo valdības izpildvaras vajadzības, nevis par aģentūru, kas apņēmusies nodrošināt sabiedrības un nacionālo labklājību. Visbeidzot, galīgā vara tiek piešķirta ļoti centralizētai valdības izpildvarai, izmantojot konstitucionālu reformu, tādējādi nodibinot juridisko attiecināšanu.
Ungārijas prezidents Viktors Orbāns ir intriģējošs politiskās transformācijas piemērs, kad apstākļi piespiež mainīt platformu, lai tā labāk atbilstu cilvēka kāpumam pie varas. Tieši varasgriba pārāk bieži aizstāj vēlmi kalpot, aizstājot to ar vēlmi tikt kalpotam. Kad šī vara kļūst absolūta, tā ātri sāk graut pareizas pārvaldības pamatus un līdz ar to arī sabiedrības labklājību. 20. gadsimta vēsturesniedz mums vairākus piemērus, kas to apliecina, sākot no Musolīni, Staļina, Todžo un Hitlera līdz Mao Dzedunam, Polpotam, Idi Aminam un tagad Vladimiram Putinam šajā jaunajā tūkstošgadē.
Orbāns uz politiskās skatuves ieradās 1989. gadā kā Fidesz (“Jauno demokrātu alianses”) biedrs, kas bija antikomunistiska liberāla studentu organizācija, kad valsts joprojām atradās Padomju Savienības ietekmē kā Varšavas pakta valsts. Izaicinoša runa, kurā viņš aicināja padomju karaspēku pamest valsti, aicinot uz lielāku pašnoteikšanos, piesaistīja Orbāna uzmanību sabiedrībai. 1992. gadā viņš kļuva par Liberālās Internacionāles, 1947. gadā dibinātas globālas liberālo politisko partiju organizācijas, priekšsēdētāja vietnieku. 1993. gadā viņš kļuva par Fidesz prezidentu un no 1994. līdz 1998. gadam vadīja Eiropas integrācijas lietu komiteju. Tolaik Orbāns bija apņēmies stiprināt ciešākas saites ar Rietumiem, cenšoties attālināties no represīvās Krievijas ietekmes sfēras. 1996. gadā viņš kļuva par Jaunās Atlantijas iniciatīvas (NAI) Ungārijas Nacionālās komitejas priekšsēdētāju, kas ir organizācija, kas atrodas Amerikas Uzņēmējdarbības institūta ietvaros un ir apņēmusies stiprināt demokrātijas pāri Atlantijas okeānam.
1994. gada parlamenta vēlēšanas postpadomju Ungārijā kļuva par pagrieziena punktu Orbāna demokrātiskajai partijai, kad tā ieņēma trešo vietu un pie varas atgriezās. Rezultāts pamudināja Orbānu un Fidesz pieņemt centriskāku labēji konservatīvu platformu. Neuzticība Horna sociālistiskajai valdībai nepopulāro fiskālo un pensiju reformu dēļ nodrošināja Fidesz panākumus 1998. gada vēlēšanās. Ieguvusi tikai 148 no 386 vietām Nacionālajā asamblejā, Fidesz apvienojās ar Neatkarīgo mazo īpašnieku partiju, kas ieguva 48 vietas, un Ungārijas Demokrātisko forumu ar 17 vietām, veidojot vairākuma koalīcijas valdību.
Orbāna vadībā notika administratīvās izmaiņas, jo nebija nekādas reālas partiju vienošanās, kā rezultātā tika samazināts Nacionālās asamblejas, valsts likumdevējas iestādes, sesiju skaits. Tas notika, neskatoties uz apsūdzībām, ka šis solis mazinās parlamenta likumdošanas efektivitāti un tā uzraudzību pār valdības darbībām. Turklāt
Orbāns nostiprināja lielāku varu premjerministra amatā un mēģināja aizstāt parlamentāro procedūru, kas prasa divu trešdaļu balsu vairākumu, ar tādu, kas prasa vienkāršu balsu vairākumu. Pēdējo atcēla Konstitucionālā tiesa. Īsā laikā birokrātija bija kļuvusi politizēta, palielinot kontroles centralizāciju un partijai lojālu personu iecelšanu galvenajos administratīvajos amatos. Orbāna nodomu valdības jomā un viņa tieksmes pēc izpildvaras pazīmes jau sāka izpausties tūkstošgades mijā.
1999. gadā Ungārija kopā ar Poliju un Čehijas Republiku pievienojās NATO. 2000. gadā Fidesz izšķīrās no Liberālās internacionāles un pievienojās Eiropas Tautas partijai (EPP) — starptautiskai centriski labējai politiskajai partijai, kas dibināta 1976. gadā un līdz 1999. gadam bija kļuvusi par lielāko partiju Eiropas Parlamentā. Tikmēr Fidesz vadītajā valdībā risinājās nelieli skandāli, kas saistīti ar kukuļošanas shēmām, kas saistītas ar militāru līgumu, un apšaubāmu uzņēmējdarbības praksi, kas noveda pie valdošās koalīcijas sabrukuma. Orbāna valdība tika apsūdzēta arī par to, ka tā izmanto savu kontroli pār Nacionālo radio un televīzijas padomi, lai virzītu savu politisko programmu un iebiedētu neatkarīgās raidorganizācijas. Līdz 2002. gada vēlēšanāmFidesz vadīto koalīciju pārņēma MSZP, kurai tolaik joprojām bija pietiekama ietekme plašsaziņas līdzekļos. MSZP saglabāja koalīcijas valdības varu arī nākamajās 2006. gada vēlēšanās.
2003. gada valsts mēroga referendumā MSZP vadītās administrācijas laikā tika nobalsots par pievienošanos ES. Ungārija tika uzņemta ES nākamajā gadā, beidzot pabeidzot integrāciju Eiropas kopienā gan ekonomiski, gan militāri. Arī 2003. gadā Fidesz apvienojās ar labējo, konservatīvo Kristīgo demokrātu partiju (Kereszténydemokrata Néppárt; KDNP) , lai kļūtu par Fidesz-KDNP, kas labāk atbilstu tās pārskatītajai partijas platformai. 2004. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās Fidesz-KDNP faktiski ieguva 47,4 % balsu, un 12 no tās kandidātiem tika ievēlēti par Eiropas Parlamenta (EP) deputātiem, kas liecina par tās noturību Ungārijā.

Ģeopolitisks brīdis Eiropas ainavā pienāca, kad 2008. gada NATO Bukarestes samita deklarācijā tika paziņots, ka gan Gruzija, gan Ukraina tiks apsvērtas dalībai, un šis jautājums satrauca Vladimiru Putinu un pamudināja Krieviju tajā pašā gadā iebrukt Gruzijā. Krievijas un Gruzijas karš izcēlās, kad Krievija uzsāka tiešas attiecības ar separātistu līderiem pašpasludinātajās neatkarīgajās Abhāzijas un Dienvidosetijas republikās Gruzijas sastāvā, kuras starptautiskā sabiedrība par tādām neatzina. Orbāns nosodīja Krievijas agresiju, lai gan neilgi pēc tam viņa attieksme pret Krieviju un Austrumiem ievērojami mainījās, liekot daudziem noskaidrot pārmaiņu noslēpumu.
2008. gada globālā finanšu krīze, kas sākās Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), mainīja ģeopolitisko ainavu, radot šaubas par Rietumu finansiālo stabilitāti un lika dažiem, piemēram, Orbānam, pievērsties Austrumiem, jo īpaši Krievijai. Toreiz tika ziņots, ka Orbāna ekonomikas padomnieks Džordžs Matolči pārliecināja viņu, ka 2008. gada globālā finanšu krīze novedīs pie pasaules ekonomikas pārvirzes no Rietumiem uz Austrumiem. Pirms 2008. gada krīzes Krievijas iekšzemes kopprodukts (IKP) 2006. gadā bija pieaudzis par 6,4 %, bet 2007. gadā sasniedza augstāko procentuālo pieaugumu – 8,1 % kopš Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā un pēc tam pieauga vēl par 5,2 % .
Orbāns šķita īpaši sajūsmināts par Putina kontroli pār savas valsts biznesa eliti. 2009. gada beigās, tieši pirms gaidāmajām Ungārijas parlamenta vēlēšanām, viņš devās uz Krieviju un Ķīnu, lai tiktos attiecīgi ar Putinu un Dzjiņpinu, un abi viņu laipni sagaidīja, neskatoties uz to, ka tobrīd viņš bija tikai opozīcijas līderis.
Šajā brīdī ir nepieciešams solis atpakaļ, lai atzīmētu incidentu, kas notika 1994. gadā postpadomju Ungārijā, kad Fidesz centās iegūt lielāku ietekmi politiskajā arēnā. Šis notikums, iespējams, bija virknes notikumu sākums, kas vēlāk ietekmēja Orbāna attieksmi pret Krieviju 2008. gadā. Pazīstams krievu mafijas pārstāvis un politiskais ietekmētājs Simeons Mogiļevičs noorganizēja lielas skaidras naudas summas piegādi kādam aģentam Budapeštā. Par pārskaitījumu atbildīgais starpnieks bija Mogiļeviča tīkla loceklis, bet pats - aizdomās turētais ieroču un narkotiku tirgotājs Dītmars Klodo. Videoieraksts ar skaidras naudas piegādi Viktora Orbāna rokās tika nezinātniski nofilmēts iekštelpās un nodots Mogiļevičam glabāšanā. Kā jau tas šādās aprindās ir ierasts, šāda veida īpašums tiktu uzskatīts par noderīgu, ja īpašniekam tas būtu nepieciešams kā līdzeklis, lai izkļūtu no vēl nezināmas nestabilas situācijas.
Tā nu 2008. gadā radās tieši šāds gadījums, kad Mogiļevičs nonāca nopietnās juridiskās briesmās, apsūdzot viņu par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas Krievijā. Apmaiņā pret brīvību viņš esot atbrīvojies no kompromitējošiem videoierakstiem, nododot tos Krievijas Federālā drošības dienesta (FSB) rokās un tādējādi Putina rīcībā. Neskatoties uz sniegto informāciju, incidents joprojām nav apstiprināts ar pašlaik nepieejamiem FSB arhīva pierādījumiem. Pretējā gadījumā Rietumos ir kļuvis pieejams Klodo parakstīts apliecinājums par skaidras naudas nodošanu
Šādas informācijas nozīme, kas Orbānu iesaista darījumos ar Krievijas mafiju, šķiet, ir tikai viena no daudzajām ievainojamībām, ko it kā dokumentējusi Krievijas izlūkdienests un kas ir Putina rīcībā. Citas informācijas, iespējams, atmasko Orbānu un viņa sievastēvu Ištvānu Levaju kā Ungārijas valsts drošības informatorus laikā, kad Ungārija atradās padomju ietekmē. Kopumā šādas kompromitējošas izlūkošanas informācijas esamība Putina rokās rada Orbānam problēmu, ja to ņem vērā viņa režīma saiknē ar Krieviju, kas notika diezgan pēkšņi 2008.–2009. gadā. Šī notikumu virkne jāskata pilnā kontekstā ar citiem ievērojamiem notikumiem, kas tolaik bija mainīgā situācijā un kas, iespējams, ietekmēja virzību uz austrumiem.
Līdz 2010. gada vēlēšanām Ungārijas sabiedrība bija nogurusi arī no valdošās MSZP vadītās valdības un tās premjerministra Ferenca Ģurčāņa, kurš 2009. gadā atkāpās no amata skandāla dēļ par valsts ekonomikas nepareizu pārvaldību. Orbāna Fidesz-KDNP atgriezās pie varas, tagad iegūstot konstitucionālu vairākumu parlamentā. Viņa 2010. gada "naida kampaņai", kā to dēvē, nebija nekāda sakara ar politisku programmu, bet gan to raksturoja ksenofobiska retorika saistībā ar imigrantiem, rasistiski apvainojumi, homofobiski saukļi un aicinājumi atjaunot nāvessodu — iezīmes, kas rosināja sabiedrības noskaņojumu. Kopš sava režīma sākuma Orbāns izvairījās no ES ekonomiskās politikas un ieņēma nostājas, kas bija iecienītas ungāru nacionālistu aprindās, kuras jau sen bija paudušas neapmierinātību ar Eiropu par 1920. gada Trianonas līguma īstenošanu, kas izbeidza karadarbību starp Ungāriju un sabiedrotajiem pēc Pirmā pasaules kara.
Līgums ievērojami samazināja Ungārijas pirmskara teritoriju, atdodot Slovākiju un Rutēniju Čehoslovākijai, Horvātiju jaunajai Serbu, horvātu un slovēņu karalistei, kas vēlāk 1929. gadā kļuva par Dienvidslāviju, un Transilvāniju Rumānijai, radot iredentisma noskaņojumu daudzu nacionālistu vidū.

Tieši šī otrā termiņa laikā Orbāns paziņoja par saviem nodomiem ne tikai atteikties no Rietumu ekonomiskās ideoloģijas īstenošanas, bet arī atdarināt un attīstīt saites ar Krievijas, Turcijas un Ķīnas ideoloģijām. Jaunais ekonomikas plāns paredzēja budžeta deficīta samazināšanu, izmantojot nodokļus un pārstrukturētu pensiju plānu. Tika ieviesta banku nodeva kopējiem aktīviem, un tika veikta ievērojama banku sektora nacionalizācija, lai samazinātu atkarību no ārvalstu bankām. Tomēr šādām valsts bankām politiski dominētā valdībā bija iespēja novirzīt aizdevumus tām struktūrām, kuras režīms atbalsta. Tāpat stratēģiskie aktīvi, piemēram, nafta, tiktu sākta nacionalizēti un pēc tam novirzīti vēlamajām privātajām struktūrām. Dažās nozarēs tika izveidoti valsts monopoli, kas apdraudēja konkurenci, piemēram, izveidojot jaunu tabakas veikalu tīklu, kas pavērtu iespējas ģimenes uzņēmumiem. Kā jau varēja gaidīt, partijas Fidesz-KDNP lojālistiem tika piešķirtas tabakas koncesijas , un tie, kas bija saistīti ar opozīciju, tika skaidri izslēgti no izskatīšanas. Tika ieviesta "Izaugsmes finansēšanas shēma" (FGS), kas nodrošina valdības kredītus, lai atvieglotu 2008. gada recesijas izraisīto uzkrāto parādu slogu mazajiem uzņēmumiem.
Ekonomiskā izaugsme sekoja IKP pieaugumam par 3,5 % līdz 2014. gada pirmajam ceturksnim, kā arī ievērojamam budžeta deficīta samazinājumam zem 3 % no IKP līdz 2013. gadam, kas ir zemākais rādītājs Ungārijas postkomunistiskajā vēsturē. Vēl viena uzvara vēlēšanās 2014. gadā deva Orbānam papildu politisko mandātu turpināt savu ekonomikas politiku , paplašinot FGS, iekļaujot centrālās bankas daļēju kredītriska pārņemšanu un parādu palīdzības sniegšanu neaizsargātām mājsaimniecībām. Sabiedrisko darbu programmas radīja nodarbinātības iespējas mazāk izglītotiem darbiniekiem.
Turpmāka virzība uz Krieviju kļuva acīmredzama, pateicoties ievērojamai stratēģiskai partnerībai kodoliekārtas paplašināšanai, izmantojot Krievijas piešķirto aizdevumu 13,9 miljardu ASV dolāru apmērā, kas veidoja 12% no Ungārijas IKP. Elektrostacija ar tās četriem reaktoriem nodrošinātu 40% no Ungārijas elektroenerģijas vajadzībām. 2022. gada līgums ar Krieviju ar līdzīgiem nosacījumiem paredz divu jaunu reaktoru būvniecību Ungārijas teritorijā. Dabasgāzes piegāde no Krievijas uz Dienvidaustrumeiropu, tostarp Ungāriju, notiek pa jaunizveidoto TurkStream cauruļvadu , kas apiet Ukrainu, liedzot tai tranzīta maksājumus, kas iepriekš bija uzkrājušies, pārvadājot gāzi pa iepriekš darbojošos cauruļvadu. Ungārijai tagad bažas rada atkarība no Krievijas tās enerģijas vajadzību apmierināšanā, gan piegādājot fosilo kurināmo, gan sniedzot tehnoloģisko atbalstu tās kodolrūpniecībai.
Ar savu jaunizveidoto un ilgstošo likumdošanas varu pār nākamajiem vēlēšanu cikliem un panākumiem 2014., 2018. un 2022. gada vēlēšanās Orbāns mainīja valsts konstitūciju sev par labu un ievērojami samazināja parlamenta vietu skaitu, lai nodrošinātu savas partijas elektorāta supervairākuma saglabāšanu, līdzīgi kā līdzīgi nodomi bija Putina Krievijā. Antisemītisms ir iezagies pastāvīgajā politiskajā retorikā līdzās Orbāna iebildumiem pret Rietumeiropas lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un kvīru (LGBTQ) "propagandu" un ksenofobisko attieksmi pret imigrantiem. Viņš tagad ir nopelnījis arī " preses brīvības plēsoņas " apzīmējumu par savu represīvo attieksmi pret neatkarīgiem medijiem, izveidojot valstij piederošu mediju impēriju, kas reaģē uz "patiesību", kā to interpretē partija. 80% Ungārijas mediju kontrole ir valdošās partijas rokās, savukārt citi privātie mediju avoti ir pilnībā apklusināti. Jebkādas "nepatiesas" informācijas izplatīšana ir kriminalizēta, un neatkarīgie žurnālisti ir tikuši noklausīti un vajāti.
Papildus Orbāna pretestībai palīdzības sniegšanai Ukrainai, atteikumam ievērot ES sankcijas pret Krieviju un atklātam atbalstam Putina attaisnojumam nelikumīgam iebrukumam suverēnā valstī, viņš piedalījās Eiropas pastāvīgajā migrantu problēmā, veicinot nelegālo migrantu plūsmu no Ungārijas uz kaimiņteritorijām Ukrainu un Serbiju. Robežkrīžu radīšana, veicinot cilvēku masveida migrāciju no konfliktu plosītajām zonām uz Eiropu un ASV, ir viena no Putina iecienītākajām hibrīdkara shēmām, kuras mērķis ir destabilizēt valstis, radot sociālu nesaskaņu. Tā bija arī tad, kad viņa otra reģionālā marionete, Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko, 2021. gadā, Ukrainas iebrukuma priekšvakarā, mēģināja piespiest musulmaņu migrantus šķērsot Baltkrievijas un Polijas robežu
Vēl lielākas bažas rada iespēja, ka Krievijas izlūkdienestiem varētu tikt atklāta konfidenciāla ES un NATO sarakste, ja tā nonāktu tāda putinista kā Orbāna rokās. Orbāna režīms 2013. gadā sāka atļaut ārzemniekiem iegādāties "uzturēšanās obligācijas" par 300 000 eiro. Tās savukārt deva iespēju iegādāties vienu no Ungārijas "zelta vīzām" par vēl 60 000 eiro, lai iekļūtu ES Šengenas zonā. Programma it kā ļautu Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta aģentiem iegūt ārvalsts aizsegu, lai iekļūtu ES. Programma stājās spēkā 2013. gadā un beidzās četrus gadus vēlāk tikai pēc ES iebildumiem, bet ne pirms tam, kad uzņēmumi, kas cieši saistīti ar Orbāna Fidesz partiju, bija nopelnījuši aptuveni 41 miljonu eiro. Savukārt Budapešta, šķiet, ir kļuvusi par Krievijas izlūkdienestu reģionālu loģistikas centru, un Ungārijas nacionālās drošības aģentūra, šķiet, nav pārāk noraizējusies par pierādījumiem par Krievijas veiktu tās Ārlietu ministrijas uzlaušanu kopš 2012. gada.
Kā lai tiek vērtēta Ungārijas situācija pēc 13 pēc kārtas ilgušiem autoritāra režīma gadiem Orbāna režīma laikā? Saskaņā ar organizācijas Transparency International datiem, Ungārija tagad tiek uzskatīta par valsti ar sliktāko publiskā sektora korupcijas rādītāju ES. Nav pārsteidzoši, ka Krievija, kas pazīstama ar valdības atbildības trūkumu, joprojām ir ierindota ievērojami sliktākā vietā nekā Ungārija, ieņemot vienu no zemākajiem rezultātiem Austrumeiropā. Orbāna 2011. gada konstitucionālās izmaiņas ir centralizējušas izpildvaru, vājinājušas Konstitucionālo tiesu, samazinot tās varu pār valdības izpildvaru, ierobežojušas pilsoniskās brīvības, ierobežojušas vārda brīvību un jo īpaši apspiedušas neatkarīgo presi.
Biedējošs autoritāra līdera piemērs kļuva redzams COVID-19 pandēmijas nepareizajā pārvaldībā, kad pēc sākotnējas problēmas ignorēšanas Orbāna tieksme uz caurspīdīguma trūkumu ļāva viņam apdraudēt slimības izplatības uzraudzības procesu . Tā rīkojoties, viņš kavēja spēju spriest par veselības aprūpes normatīvo prasību efektivitāti un veselības aprūpes resursu kapacitāti, kas nepieciešama, lai risinātu pieaugošo krīzi . Pēc tam viņam izdevās gūt peļņu no šīs situācijas, nolīgstot ilggadēju draugu un bijušo gāzes un ūdensvada montieri Lorincu Mesārošu kā trešo personu, lai viņš uzņemtos ventilatoru, testu komplektu un masku ražošanas iekārtu pasūtīšanu no Ķīnas, kas atbalstītu centienus apkarot pandēmiju. Fidesz partija ziņoja par šo nepieciešamo preču izmaksām 210 miljonu forintu (684 000 ASV dolāru) apmērā, savukārt kaimiņvalstis, iepērkoties no tā paša avota , spēja samaksāt tikai 21 miljona forintu ekvivalentu . Tas notika kontekstā ar to, ka ES sniedza ievērojamus līdzekļus Ungārijai, lai atbalstītu tās ekonomiku pandēmijas laikā un veiktu nepieciešamos iepirkumus tās apkarošanai.
Problēmu vēl vairāk sarežģīja tas, ka COVID-19 testi bija jāveic tikai tad, ja klīniskās pazīmes jau bija nenoliedzamas, tādējādi neļaujot precīzi novērtēt inficēto cilvēku skaitu un turpināt slimības izplatīšanos. Lai gan Slimību kontroles un profilakses centrs (CDC) lēsa, ka mirs tikai 0,5–1 % inficēto personu, Ungārijas ziņotie skaitļi tagad liecināja, ka mirst no 5–50 % inficēto personu. Kad pandēmija šķita lielāka, nekā tika saprasts, Orbāna vadītais Fidesz kontrolētais parlaments nobalsoja par likumprojekta pieņemšanu, kas radītu ārkārtas stāvokli , ļautu viņam valdīt ar dekrētiem. Tāpat kā Putina gadījumā, pandēmija tika uzskatīta par vieglu ceļu varas nostiprināšanai. Tas deva Orbānam pilnvaras apturēt parlamenta darbu, ja viņš to uzskata par nepieciešamu, un ieslodzīt ikvienu, kas izplata informāciju, ko režīms uzskata par nepatiesu. Turklāt tas deva Orbānam iespēju ieviest ierobežojumus , iejaukties neatkarīgo mediju darbībā, diskriminēt LGBTQ kopienu un apdraudēt sieviešu tiesības. 2,5 mēnešus vēlāk tika pieņemts jauns likums, kas izbeidza ārkārtas stāvokli, bet arī deva valdībai iespēju atjaunot varu ar dekrētu ikreiz, kad tā izsludina ārkārtas stāvokli sabiedrības veselības jomā. Likumdošanas neskaidrība, protams, ir palielinājusi valdības pārmērīgas ietekmes un varas ļaunprātīgas izmantošanas iespējamību.
Pieaugot COVID-19 gadījumu skaitam, kā tas bija sagaidāms, ja pandēmija netika pienācīgi izsekota, Orbāns 2020. gada septembrī slēdza Ungārijas robežas, kā cēloni minot ārvalstu piesārņojumu, nevis atzīstot savu nepareizo situācijas pārvaldību . Tā rīkojoties, viņš apspieda tūrisma nozari , kas īpaši nāca par labu Budapeštai, bez cita iemesla, kā vien, iespējams, lai sodītu tās mēru Gergeli Karāčoni. 2019. gadā Karāčons negaidīti pārspēja pašreizējo Fidesz politiķi mēra vēlēšanās, pārvarot metodes, ko Fidesz parasti izmanto, lai nodrošinātu savu ietekmi galvaspilsētā . Robežu slēgšana arī kalpoja Orbāna vēlmei vēlreiz ierobežot ārzemnieku patvērumu Ungārijā, atkal pārkāpjot ES noteikto tiesiskumu
Orbāna plāns īstenot lielāku valdības kontroli pār ekonomiku ir ietvēris ievērojamu banku sektora nacionalizāciju, radot aizdomas par politiski ietekmētu aizdevumu izsniegšanu, kas nāk par labu valdošajai partijai. Šādi pasākumi parasti ignorē atbilstošas regulatīvās procedūras, novedot pie atklātas un ierastas korupcijas. ES ieguldīja ievērojamus līdzekļus, lai atdzīvinātu Austrumeiropas valstu mirstošās ekonomikas un radītu pašpietiekamus uzņēmumus, kas spēj konkurēt reģionālā un globālā mērogā. Diemžēl šie centieni pavēra iespējas tādam korumpētam režīmam kā Orbāna režīms novirzīt līdzekļus savas un savu individuālo biedru un lojālistu situācijas uzlabošanai, nevis jēgpilnas turpmākas izaugsmes nodrošināšanai valstī. Tā ir bijis Orbāna Ungārijā, kur gandrīz 70% no IKP pieauguma ir nākuši no ES līdzekļiem.
Režīms ir īpaši izmantojis infrastruktūras projektus, palielinot materiālu cenas un strādnieku algas, lai apkrāptu ES par 30–40 % no saņemtās naudas. Atkal priekšplānā izvirzās Orbāna tuva drauga Lorinca Mesāroša vārds kā veiksmīgā labuma guvēja. Bijušais cauruļvadu montētājs kļuva par būvniecības uzņēmuma īpašnieku un ieguva tiesības uz 486 miljardiem forintu (2,43 miljardi ASV dolāru) publiskā iepirkuma līgumiem laikā no 2010. līdz 2017. gadam, no kuriem 83 % nāca no ES.
Ievērojams gads Mesārosa dzīvē pienāca 2018. gadā, kad tika piešķirti līgumi vairāk nekā 245 miljardu forintu (906 miljonu ASV dolāru) vērtībā, no kuriem vairāk nekā 90 % bija ES finansējums. Lai to aplūkotu perspektīvā, lielāki un daudz pieredzējušāki darbuzņēmēji Rietumeiropā ar tādām pašām iespējām nopelnītu 300 miljonu forintu ekvivalentu. Ar algu 30 miljardu forintu (84 miljonu ASV dolāru) apmērā gadā desmit gadu laikā Mesārošs kļuva par vienu no diviem bagātākajiem cilvēkiem Ungārijā. Viņa pēcnācējiem piederošs uzņēmums ir saņēmis arī līgumus par sabiedriskās infrastruktūras projektiem, vienu no tiem bez konkursa no futbola fonda, kuru vada pats Mesārošs. Citādi uzņēmumam ir bijuši ievērojami, daži teiktu, nedabiski, panākumi, uzvarot augstas vērtības publiskos iepirkumos, gūstot dienas peļņu vairāk nekā 3000 eiro apmērā.
Orbāna znots Ištvāns Tiborcs, ielu apgaismojuma tehnoloģiju uzņēmuma (Elios Innovativ Zrt) līdzīpašnieks, nonāca Eiropas Krāpšanas apkarošanas biroja (OLAF) izmeklēšanas centrā par vairākiem pārkāpumiem un "interešu konfliktu" 35 ES finansētu publiskā apgaismojuma projektu līgumos. Vairākiem no šiem projektiem, kas tika piešķirti laikā no 2011. līdz 2015. gadam, bija tikai viens pretendents, un piedāvājumi, šķiet, bija sakārtoti tā, ka uzņēmums varēja uzvarēt. ES turpināja izmeklēšanu pēc tam, kad Ungārija pati pārtrauca izmeklēšanu, neskatoties uz OLAF ziņojumu, kurā sniegti spēcīgi pierādījumi par "krāpnieciskiem pārkāpumiem" attiecībā uz ES līdzekļu ļaunprātīgu izmantošanu.

Neviens nav vairāk pelnījis vispārēju nosodījumu, vēl jo vairāk kriminālvajāšanu, kā Vladimirs Putins. Vairāki viņa režīma locekļi, tostarp Krievijas militārpersonas, faktiskie kara konvenciju pārkāpēji un zvērību vaininieki Ukrainā un Sīrijā, ir pelnījuši līdzīgu atlīdzību, kādu veica Starptautiskais militārais tribunāls Nirnbergas prāvās 1945.–1946. gadā. Papildus Krievijai, tās valstis, kas tagad atrodas de facto autoritārā vadībā un ir apvienojušās Putina iniciatīvu atbalstam, pierāda, ka ir līdzīgas gan ar savu rīcību iekšpolitikā, gan ar savu rīcību ģeopolitiski. Tikpat zīmīga ir dažu populistisku kustību pievilcība citviet, tostarp ASV, Kanādā un Eiropā, kuras ir iemīlējušas autoritāras varas pazīmes. Viņu argumenti rada ilūziju, ka visvarenai centrālajai izpildvarai ir lielākas spējas rast risinājumus kopīgām sabiedrības problēmām ar lielāku un tūlītējāku efektivitāti. Daļa no tā var būt taisnība, bet noteikti ne viss, un ceļš uz priekšu reti kad galu galā nesīs labu šai sabiedrībai un tās tautai.

Boļševiskās Krievijas ieslīgšana tās sagrozītajā komunistiskās varas versijā 20. gs. 20. un 30. gados padevās staļinistiskajai diktatūrai un pēc tam padomju varas laikā tai neklājās daudz labāk līdz pat Padomju Savienības neizbēgamajam sabrukumam 1991. gadā. Aizraušanās ar komunismu kļuva acīmredzama ne tikai Ķīnā, bet arī visā Rietumu pasaulē, tostarp ASV, kur Valters Durantijs no New York Times ziņoja par Staļina veiksmes stāstu, kamēr padomju pārvaldītā Ukraina 1932.–1933. gadā cieta badu, kurā viņa vadībā gāja bojā miljoniem cilvēku. Un tāpat šķita arī ar Itālijas Benito Musolīni un viņa fašistiskajiem sekotājiem 20. gs. 20. – 30. gados, kad viņš sākotnēji ieviesa pārmaiņas, kas, šķiet, nodrošināja to, ko bija solījis populistiskais noskaņojums. Itālija nonāca pie tā, ka pievienojas nacistiskajai Vācijai un iekāpj Otrā pasaules kara bezdibenī. Tās atriebība sekoja ar Musolīni publisku nāvessodu 1945. gadā. Arī 20. gadsimta 20. un 30. gados Vācijā valdīja nacionālistiska populistiska kustība, kas pauda sabiedrības sūdzības, kurām, šķiet, bija gatavs risinājums Hitlera nacistu doktrīnā. Līdzīgā veidā nacistu ideoloģija izraisīja kustības ASV un Lielbritānijā , dodot impulsu priekšstatam, ka autoritārie ideāli sola labākus rezultātus nekā tie, ko attiecīgā valsts piedāvāja pašreizējā stāvoklī.
Ir pagājuši simts gadi kopš iepriekšminēto neveiksmīgo politisko kustību pirmsākumiem, un mēs esam nonākuši pie vēl viena kara Eiropā, ko izraisījis vēl viens Krievijas autoritārs valdnieks, kurš, izrādās, ir iepriekšējās padomju ļaundabīgās ievirzes produkts. Naida pilna retorika, korupcija, dezinformācija, nodevība, agresija un nāve seko šo režīmu, kas pārāk ilgi turas pie varas, pēdās, pietiekami, lai atturētu labākas dzīves solījumu nākamajām paaudzēm. Viktora Orbāna vēlme spēlēt Rietumu pusē, vienlaikus nostājoties Austrumu pusē, ir pārāk acīmredzama un piespiedīs viņa tautu būt atkarīgai no vēl korumpētāka Krievijas režīma, kas galu galā nerūpēsies par tās labklājību.
Autortiesības @Kost Elisevich, MD, PhD 2024. Visas tiesības aizsargātas. Jebkura šī satura nelikumīga reproducēšana novedīs pie tūlītējas tiesiskas darbības.